Divas sievietes nāca pie ķēniņa.
Un viena no sievietēm sacīja: "Mans Valdniek, es dzīvoju kopā ar šo sievieti vienā mājā un šajā namā man piedzima bērns".
Bet kad man bērns piedzima, pēc trim dienām arī otrai sievietei piedzima bērns. Un mājā bijām tikai mēs divas un neviena sveša tur nebija. Bet šīs otrās sievietes bērns nomira tajā pat naktī, jo viņa tam uzgūlās virsū.
Bet tā piecēlās naktī un paņēma manu dēlu, kurš gulēja man blakām, kamēr es biju aizmigusi, un to nolika sev blakām, bet mirušo bērnu nolika pie manis.
No rīta es pamodos, lai barotu savu bērnu, bet tas bija miris. Un es to kārtīgi aplūkoju un sapratu, ka tas nav mans bērns".
Bet otra sieva sacīja:"Tā nav tiesa, mans dēls ir dzīvais, bet tavs dēls ir tas, kas ir miris."
Tad ķēniņš sacīja:"Atnesiet man zobenu." Un tie atnesa ķēniņam zobenu.
Un viņš turpināja:"Grieziet dzīvo bērnu uz pusēm un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai."
Tad tā sieva, kurai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam - jo viņas mātes sirds iedegās viņas bērna dēļ - un tā sacīca: "Mans ķēniņ, atdodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nenogaliniet to." Bet otra sacīja:"Pārcērtiet to, lai tas nav nedz man, nedz viņai."
Bet ķēniņš atbildēja un sacīja:"Nenogaliniet bērnu, bet atdodiet to pirmajai, jo tā ir bērna māte"
Un visa tauta runāja par šo ķēniņa spriedumu un tie godināja ķēniņu, jo visi redzēja, ka tam ir Dieva gudrība, lai tiesātu.
