Kad Līgošana jau garām, bet vēl priekšā daudz dziesmotu Latvijas simtgades veltītu pasākumu,
turpinot iepriekšējā raksta tēmu, man radušies pantiņi par spoku dzīvi, kas dziedami Cikāgas piecīšu melodijā
Par mani, draudziņ, nebēdā!
Tas ir krikumiņš no manis tautas folkloras jomā.
Es stāvu spoku vidū, visapkārt kaut kur skrien,
Pat dzīvojošie ārzemēs, te raksta vēl aizvien.
Par lielu rakstu brīvību – dots Jacky sauklis man.
Vēl spoki mazliet turas, bet balss tepat vien skan.
Ar brīvību ir paknapāk – kāds savā ķešā liek,
Tās dažiem te ir diezgan - tās visiem nepietiek.
Par mani, draudziņ, nebēdā,
Man’ cēla spoku cilts,
Man pamatā likts aprēķins,
Kur neatbirs pat smilts.
Pat ziemā strādās Arhivārs,
Te visu uzlasīs
Bet zvaigznes, ko pie orgiem liek,
Tās mani pasildīs.
Daudz gadu tā jau stāvu un visā noskatos,
Cik svešu jaunu spoku man garām aizsoļos.
Cik valodās nav runāts, cik skaļi komentēts,
Cik reformu un maiņu līdz šim nav pieredzēts.
Tik daudz no visa atkal ir jaunā godā celts,
No tā kas bija agrāk no pašu spokiem pelts.
Par mani, draudziņ, nebēdā,
Man’ cēla spoku cilts,
Man pamatā likts aprēķins,
Kur neatbirs pat smilts.
Pat ziemā strādās Arhivārs,
Un s***s uzlasīs,
Bet zvaigznes, ko pie orgiem liek,
Vairs ilgi nesildīs.
Par mani, draudziņ, nebēdā,
Es te pat līdzās būšu,
Līdz mūsu spoku vadībai
Jau neciešama kļūšu...