Dvēseļu radinieki.
Tie pastāv, ir tepat mums blakus.
Tikai man nav paveicies viņu vēl sastapt, to īsto, vienīgo, izredzēto. Es zinu, ka viņš ir tepat blakus. Vārds uz manas rokas nav izbalējis, kas nozīmētu, ka viņš vairs neeksistē. Viņš ir tepat. Līdzās. Viņa vārds ir Edvīns. Vismaz tā tas ir rakstīts uz manas labās rokas. Jau no trīspadsmit gadu vecuma, man sāka veidoties dzimumzīmītes uz rokas, kas vēlāk saplūda vārdā. Mēs esam dvēseļu radinieki. Kaut kad mēs tiksimies.
Man ir divdesmit divi gadi. Un joprojām neesmu viņu satikusi.
“Neraizējies, gan jau kaut kad viņu sastapsi, Sofij.” Mana labākā draudzene man to mēdza atkārtot, taču es viņu neklausījos. Viņai bija Adreāns, ko meitene iepazina piecpadsmit gadu vecumā. Dažiem veicas un tie sastop savus īstos un vienīgos diezgan ātri.
Diemžēl, es biju izņēmums.
Pastāv likums, ja, es līdz divdesmit trijiem gadiem nesastopu savu dvēseļu radinieku, tas tiek mainīts. Uz kādu Vientuļo, kura dvēseļu radinieks ir gājis bojā.
Man nepatika šis likums, jo tas lika justies tā, it kā es būtu vainīga pie tā, ka pasaule mani ir iedalījusi kopā ar cilvēku, ar kuru es savā mūža laikā nekad nesastaptos. Lai gan, iespējams, ka sastaptos, tikai tad mēs viens otru neatpazītu.
Pašlaik es gulēju savā gultā un blenzu griestos, skaļi klausīdamās Simple Plan savās austiņās. Labas lietas nekad nekļuva vecas.
Mani bija nokaitinājusi pamāte, kas centās man ieskaidrot, ka laiks ir domāt par kādu jaunekli no tuvākās apkārtnes, kas bija Vientuļš.
“Nē, es netaisos krāpt savu dvēseļu radinieku!” Es pamētai atcirtu. Zinu, ka biju pārāk rupja. Nebiju vainīga, ka pasaule mani pieskaitīja pie Vientuļiem, kaut vai Edvīna vārds bija man uz rokas.
“Tikai tāpēc, ka viņš tevi noskūpstīju, nenozīmē, ka Edvīns tagad ies bojā” Labākā draudzene vienreiz mani centās pārliecināt, kad man bija uznākusi panikas lēkme vienā deju placī, jo puisis, ar kuru dejoju, bija mani noskūpstījis. Savu dvēseļu biedru krāpšana skaitījās par negodu. Un es zināju, cik smaga ir sajūta, kad tevi krāpj. Agrāk bieži izjutu to dīvaino graušanas sajūtu savā dvēselē. Laikam mans dvēseles radinieks domāja, ka krāpšana neko man neizdarīs. Tāpēc es centos atriebties, satiekoties ar citiem jauniem vīriešiem, kuri bija Vientuļie. Protams, tas nebeidzās labi, jo drīz vien saņēmu ziņu no savas pilsētas pārvaldes par to, ka manam dvēseļu radiniekam ir uznācis nervu sabrukums. No tās reizes es vairs neesmu izjutusi to drausmīgo sajūtu savā dvēselē. Pati arī cenšos izvairīties no dēkām. Tā ir labāk gan man, gan Edvīnam.
Aizspiedu acis un centos sev iestāstīt, ka vēl ir jāpagaida dažas nedēļas un tad es būšu brīva no Edvīna. Desmit gadus viņa vārds būs bijis man uz rokas. Mazliet skumīgi paliek, iedomājoties, ka tas tur vairs nebūs pēc manas dzimšanas dienas.
oOo
Pēc trīs dienām būs Ziemassvētki. Mana divdesmit trešā dzimšanas diena iekrīt Ziemassvētkos.
Londonas ielas jau bija ietērptas greznajos rotājumos, kas laistījās un spīguļojās. Atpūtnieki ar apstulbušiem skatieniem urbās iekšā krāšņumā, kas bija Hyde Parks. Es sēdēju uz soliņa un raudzījos uz atpūtniekiem, kas skraidīja pa Londonas parku kā trakie.
Biju atnākusi uz parku, lai remdētu savas skumjas par to, ka zaudēšu savas dvēseles radinieku. Cilvēki man apkārt priecājās. Bija sajūta, it kā pasaule būtu sanaidojusies pret mani.
Atspiedos pret koka sola atzveltni un aizvēru acis. Ievilku dziļi elpu un centos norīt dusmas, kas bija manī radušās.
Kaut kas slapjš piedūrās manai plaukstai. Palūkojos uz leju un sastapu suni, kas raudzījās uz mani ar savām mazajam kucēna ačelēm. Tas ierējās, pamanto, ka esmu to ievērojusi.
“Čau, sunīt!” Es sasveicinājos ar dzīvnieciņu un pieliecos, lai to noglaudītu. Tas sāka vicināt asti un nemierīgi dīdīties savā vietā. Kad sāku to glaudīt, tas novēlās uz gājēju celiņa un savu puncīti pagrieza pret mani. “Vēlies, lai es tevi pakasu, maziņais?”
Kad sāku to kasīt, tas sāka priecīgs vicināt savu asti pa zemi un priekā samiedza savas acis. Sāku smieties, kad tas sāka izdvest priecīgas skaņas.
“Džerij, veco zēn, ko tu pielien meitenēm?” Pacēlu galvu, lai ielūkotos svešinieka sejā, kas uz jau raudzījās. Puisim bija kastaņbrūni mati un medus brūnas acis, kas Hyde Parka apgaismojumā izskatījās kā dzeltenas. Puiša smīniņš izplūda platā smaidā.
“Em, atvaino.” Sacīju un atrāvu savu plaukstu no suņa vēderiņa. Suns pieleca augšā un uz mani neizpratnē palūkojās, mazliet paliecot savu galvu.
Puisis sagrāba suni aiz kakla siksnas un tai piestiprināja pavadu. “Nē, atvaino mūs. Aizrunājos pa telefonu un pilnībā nepamanīju, ka suns ir pazudis no manām acīm.” Puisis man uzsmaidīja un es apburti lūkojos pretī. Kāds dīvains vilcējspēks mani tirdīja uzzināt par svešinieku kaut ko vairāk.
“Esmu Sofija!” Stādījos priekšā ar pārāk lielu degsmi un pasviedu savu labo roku puiša virzienā. Puisis pablisinājās un satvēra manu roku.
“Prieks iepazīties, esmu Edvīns, vēlreiz atvaino par suni.” Puisis sacīja un piecēlās stāvus. Pamādams, viņš devās prom un es pavadīju viņu ar savu skatienu.
Atkal atspiedos pret soliņa atzveltni un centos atgriezties iepriekšējā transa stāvoklī, kurā es sēroju par zaudēto iepazīšanos ar savu dvēseļu radinieku.
Pēc dažām sekundēm es pielecu kājās un jozu pakaļ puisim ar suni.
“Edvīn!” Es iekliedzos, kad pamanīju, ka puisis ir apstājies un pēta sava mobila telefona displeju. Sadzirdējis savu vārdu, viņš pagriezās pret mani.
“Ja?” Puisis man jautāja, taču es nevēlējos ielaisties liekos vārdos. Sagrābu puiša jakas piedurkni un rāvu to uz augšu. “Ko tu dari?”
“Kur ir tavs dvēseļu radinieka vārds?”
“Tu tām muļķībām tici?”
“SASODĪTS, KUR TAS IR?”
Puisis satvēra manu roku un parāva to nost no savas jakas. Satvēris savas jakas apkakli, to parāva nostāk no ķermeņa, liekot man pamanīt nelielu dzimumzīmju savienojumu, kas lika asinīm manās dzīslās ritēt straujāk.
Sofija.
“Sasodīts.”
“Kas?” Edvīns jautāja, kad es paķēru savas labās rokas jakas piedurkni un rāvu to uz augšu, līdz brīdim, kad pamanīju Edvīna vārdu uz tās.
“Mēs esam dvēseļu radinieki!” Puisim entuziastiski sacīju, kamēr viņš vērās savā vārdā man uz rokas. Pie mums pieskrēja puiša suns un sāka riet.
Edvīns aizvēra acis, ievilka dziļu elpu, satvēra mani aiz pleciem un piespieda mani pie sevis ciešā apskāvienā.
“Es zināju, ka tu esi tepat līdzās, zināju.” Puisis man maigi ausī čukstēja un viss manī iekšā sagriezās patīkamā sajūtu virpulī. Es sajutos ļoti silti un man acīs sariesās asaras.
Beidzot esmu atradusi to, ko desmit gadus tik cītīgi meklēju.
oOo
Beigas
