Ir 30. augusts. Rītdien noteikti nekas nenotiks, jo es plānoju rītdienu pavadīt tikai mājās un bez jebkādām nopietnām aktivitātēm. Ir pagājusi vasara. Traka, traka vasara. Pēc 2 dienām atsāksies skola un aizsāksies pēdējais gads šeit, lai pēc tā gada dotos uz nākamo svarīģo dzīves posmu.
Pēdējais mirklis ar kuru dalījos bija Lienes kāzas un to izjukšana pateicoties Pētera un Čonga kopīgai naktij. Pagāja neilgs laiks un Liene piedeva Čongam. Piedošanas iemeslu nav grūti uzminēt – Čongs uzdāvināja viņai savu atuo un kaudzi ar dizaineru lupatām. Ehh, mana mīla ir kļuvusi tik pērkama.
Pētera popularitāte cieta, taču ne tik ļoti, lai viņš nespētu sevi atgriezt starp populārajiem. Viņam atlika sastāstīt muļķības, ka viņs to izdarīja, jo bija smagā pālī un gribēja parādīt, ka Čongs ir tāda pati sieviete, jo nespēj pretoties kārtīgam vecim, kā viņš (Pēteris).
Mana atlikusī vasara bija nogurdinoša. Kopš 9. augusta, kad atgriezos mājās dzīve ritēja sliedēs – mācības, dzeršana, mācības, dzeršana. Dzēru viens un ar meitenēm un ar tēvu un atkal viens. Es biju salūzis, jo izlēmu bedas slīcināt alkoholā, taču ne jau jo domāju, ka no tā kļūšu laimīgs. Nē, vaina ir tajā, ka liela daļa pasaules dižgaru mocījās ar alkoholismu un esmu izlēmis sekot viņu pēdās.
Ģimenē par laimi bija bez stresa. Augustu tēvs pavadīja, lielākoties mājās un Raitis ir pilnīgi izgaisis no mammas ikdienas. Un nav ne mazāko aizdomu par to, ka kāds varētu ieņemt viņa vietu. Ar šo arī noslēdzās mana vasara. Paldies, ka bijāt kopā ar mani dārgie draugi. Ar jums biju es, Līgonis. Uz drīzu tikšanos!
