Ir 31. maijs. Noslēdzošā skolas diena 11. klasē un noslēdzošā diena šim posmam manā dzīvē. Šis gads manī ir ienesis daudz pārmaiņu. Esmu pirmoreiz izbaudījis alkoholu, esmu atklājis sava lielākā naidnieka noslēpumu, esmu cīnījies pret iedomātu narkotiku atkarību, esmu pirmoreiz izbaudījis visdažādāko veidu sievietes pieskārienus un esmu nonācis nākamajā pakāpē.
Mana mīla Liene, neskaoties uz visu, joprojām nav mana. Neilgi pēc mūsu sarunas viņa iepazinās ar, kādu 1. kursa studentu no Rīgas un sāka tikties ar viņu. Viss ir tik nopietni, ka Liene plāno pārcelties pie viņa un 12. klasi pabeigt Rīgā. Zuzanna un Marianna man, joprojām ir lieliskas draudzenes ar ko kurām laiku pa laikam paballējam. Jāsaka paldies viņām, jo tieši pateicoties viņām Lienes jauno vīrieti neuztvēru ar sāpēm un spēju aizmirst šos sapņus par to, ka viņa un es esam viens veselums. Paballēšana arī tagad mēdz beigties ar mīlas priekiem starp mani un Zuzannu, Mariannu ne reizi tajā neesam iesaistījuši un arī neplānojam, jo Marianna sev un mums, kā viņas tuvākajiem draugiem, zvērēja, ka grib būt nevainīga līdz atradīs īsto vīrieti un pat ja tas neizdosies, tad grib, lai pirmā reize ir skaista nevis reibumā. Mana mamma turpināja tēva komandējumu laikā “mierināt sevi” ar Raita palīdzību, tiesa nedarīja to tik pamanāmi. Brīžiem pat sāka šķist, ka viņai Raitis sak krist uz nerviem. Ceru, ka viņs netiks nomainīts ar, kādu citu mierinātāju, jo ar vienu pietiek. Mans naidnieks Pēteris, kurš izrādās ir gejs turpina mani izmantot, kā savas vīrišķības apliecināšanas izmēģinājuma trusīti, taču pateicoties manai draudzībai ar Zuzannu, Lieni un Mariannu (jā Liene ir mans draugs, viņa pat saka, ka es viņai esmu tuvākais vīriešu kārtas draugs) daudzi ar vien vairāk nosoda Pēteri un viņa bandu par to, ka aizskar mani. Skolā viss turpināja būt ideāli. Tagad pienācis laiks vasarai. Tajā man ir vairāki plāni. Ar Zuzī un Marī (tā iesaucām Zuzannu un Mariannu, kādas ballītes laikā) izlēmām, ka vasarā noteikti jābrauc uz jūru un, varbūt pat, kādu festivālu. Plānos ir arī muzeju apmeklējumi un mazliet paceļot, tiesa vienatnē. Mana sirds, joprojām, pieder 2 lietām. Lienei, kuru tā zaudējusi un jāspēj aizmirst pilnībā un zinātnei- zinātne mani nepametīs nekad un es to arī nē.
Palieciet sveiki mani draugi. Priecājos, ka bijāt kopā ar mani un lasījāt manu stāstu un manus piedzīvojumus, uzzinot par to, kā man gājis manā dzīvē, paldies, ka ķidājāt manus piedzīvojumus gluži kā zinātnieks ķidā eksperimenta rezultātus. Lai jums veicās. Ar cieņu, jūsu mīlētais Nūģis jeb īstajā vārdā Līgonis.
episks stāsts 
