Kā es ienīdu skolu.Nežēlīgi ciest to nevarēju.
Katru rītu uz skolu devos ar bailēm ka visi mani apcels.
Vienu dienu viena vecākās klases meitene iemeta manas mācību grāmatas toletes podā.
Un es ar asarā acīs vilku tās laukā.Tas bija pretīgi.Mani stundas laikā vienmēr apmētāja ar visādām rupjām zīmītēm.Visi mani ienīda.Es biju izstumtā.
Dažreiz pat skolotāji smējās par mani.Jo mani vecāki nebija diez ko ievērojamā sabiedrības līmenī.Es biju niecība.Man bija ļoti zems pašnovērtējums.Vienmēr uzskatiju sevi zemāku nekā patiesībā esmu.
Manā 15 dzimšanas dienā Mana mamma apsēdināja mani pie galda un teica ka mums ir jāaprunājas.Viņa satvēra manas rokas un ar asarām acīs teica ka ir ļoti norūpējusies par mani.Viņai esot zvanijusi skolas psihaloģe kura mammai izstāstija ka es vairs nēejot uz konsultācijām pie viņas.Mamma ieskatijās man acīs un jautāja kas ar mani notiek.Es viņai visu izstāstiju veselu stundu bez apstājas stāstiju visu kas man ir uz sirds sakrājies.Mamma sāka raudāt nevaldāmi.Viņa jutās vainīga jo nepalīdzēja man kad tas tiešam bija nepieciešams.Viņa teica ka ņems mani ārā no tās skolas noalgos kau vai privātskolotājus.Bet man vairs nebūs jāmācās tajā skolā.Beidzot es jutos nedaudz novērtēta un saprasta.Nožēloju ka arī agrāk nebiju viņai visu izstāstijusi.Man bija ļoti smagas problēmas kuras vajadzēja risināt.Mamma apsolija ka atbalstīs mani un ka es ja es to vēlēšoties varēšu apmeklēt psihologu un visus pārējos speciālistus.Un mana mamma pildija savu solijumu jo nākamajā dienā es vairs tajā skolā nemācijos.Jutos brīva.Tagat mamma katru vakaru ienāca manā istabā un runāja ar mani .Mums ir kļuvušas ciešākas attiecības.Mēs uzticamies viena otrai.Beidzot es sāku novērtēt cik ļoti mana mamma mīl mani.
Tomēr sākās jaunas problēmas....
