Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
66

Ar vājiem nerviem nelasīt!

Es eju caur mežu. Klusums. neviena nav. Pat sniegs zem kājām negurkst, kad speru katru nākamo spoli. Viss ir tik kluss. Pārāk kluss. Es zinu, ka tas ir slikts paradums klaiņot pa meža vidu, jo īpaši mūsu mežu. Klīst runas, ka šajā mežā sen sen atpakaļ tika veiktas rituālas slepkavības un nogalināto dvēseles atriebīgi cenšās nodarīt pāri ik vienam, kurš parādās šajā mežā pēc pusnakts.

Es šeit esmu krietni pēc pusnakts, bet tā ka ir ziemas vidus par rītausmu man nav ko sapņot. Klusais mežs man patīk. Man patīk, kad ir tik klusi, ka skaņas trūkumu varētu salīdzināt ar vakuumu kosmosā. Ejot tālāk man šķiet, ka sadzirdu pirmās šīs nakts skaņas. Šķiet, ka tālumā dzirdu klusas balsis, kuras tā kā murmina. Ejot tuvāk balsis kļūst ar vien skaidrākas. Cenšos saskatīt, kam tās pieder, bet redzu tikai lukturu atblāzmas koku galotnēs. Domāju, ka varbūt labāk mainīt virzienu. Ja nu viņi meklē mani un, ja nu viņu nodomi nav tie labākie? Ko nu, lai dara. Viņu balsis man tuvojas ar vien tuvāk. Sāku sadzirdēt arī soļus. Arī lukturu atblāzmi koku galotnēs šķiet ar vien tuvāki. Es paslēpjos krūmos. Man garam paskrien bariņš cilvēku. Viņi šķiet satraukti. Caur lukturu gaismām atpazīstu savu kaimiņu. Pusmūža onka, kurš galīgi pēc rakstura un izskata neatbilstu, kādam, kas gribētu nodarīt man pāri.

Izlienu no krūmiem un sekoju bariņam. Bariņš paspējis nonākt klajumā. Klajuma vidū var redzēt tādu, kā garu mietu un ugunskura paliekas. Tas vēl klusi gruzd, laižot nakts tumsā tik tikko manāmu dūmu strūkliņu. Bariņš ar lukturiem, kas man pirmīt paskrēja garām ir sastājušies ap ugunskura paliekām un stabu. Es pielavos viņiem, jo, joprojām, nevēlos, lai, kāds mani pamana. Tuvojoties bariņam, mani pārvar dīvaina tieksme izdarīt, ko nelāgu. Es nosēžos sniegā. Nez kāpēc mani neviens nedzird? Es sataisu sniega piku un pametu bariņa virzienā. Cilvēki sāk skatīties satraukti apkārt, sačukstas. Viens no viņiem, kuru tumsā nevaru atpazīt blenž man tieši virsū, bet tas skatiens, liek justies tā itkā ietu man tieši cauri. Starp viņu sarunām, sadzirdu savu vārdu. Izlemju pieiet tuvāk, varbūt tas viesīs, kādu skaidrību. Pieeju, neviens joprojām nedzird un nereaģē uz mani. Izspraucos cauri bariņam pie ugunskura, lai redzētu uz, ko tad viņi blenž. Jo tuvāk esmu ugunskuram, jo vairāk man galvā parādās neģēlīgu domu.

Kad, beidzot tieku priekša, lai redzētu ko visi tā pēta un kāpēc dažas sievietes pilnīgi raud, es pamanu ko tādu ko negaidītu. Es ieraugu pats sevi! Es redzu sevi sastingušu, asiņainu pie staba, kurš stāv iesists vertikāli zemē pāris metrus no ugunskura. Ap mani, stabu un ugusnkuru sazīmēti visādi simboli. Paga, paga. Es sāku kaut ko atcerēties. Tie, taču nebija seni nostasti par rituālajām slepkavībām mūsu mežā. es to izbaudīju uz savas ādas pirms pāris naktīm. Un, runājot, par atriebīgiem gariem - laiks atriebties, laimīgajiem dzīvajiem, kuri tepat vien stāv! Pāris mirkļi un līdz ar manu niknumu iedegās arī ugunskurs. Tas cilvēkos raisīja paniku. Man to tik vien vajadzēja. Pāris mirkļi un es nebūšu vienīgais, kas te beidzis savu dzīvi...

 Autors: Latvian Revenger Nestaigā naktīs pa mežiem...
0
66

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [5]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Raivo Logins3 avatars
Medaļa HumoristsMedaļa PlakātsMedaļa Transoformeris
  Raivo Logins3 10.01.19 22:51  
 
3
0
Interesanti
LedusTēja avatars
Medaļa Admins iesakaMedaļa Admins iesakaMedaļa Admins iesaka
  LedusTēja 10.01.19 23:01  
 
3
0
UUuu man patika... Vairāk tādus stāstus...
SAMSS avatars
Medaļa Zoles recidivistsMedaļa AutoklikerisMedaļa Autoklikeris
  SAMSS 10.01.19 23:05
 
2
0

  

blusu_kerajs avatars
Medaļa BestsellersMedaļa Admins iesakaMedaļa Sensācija
  blusu_kerajs 12.01.19 14:00
 
0
0

  

MilaSawle avatars
Medaļa JubilārsMedaļa MērisMedaļa Mazā, spoki Tevi mīl!
  MilaSawle 12.01.19 15:29  
 
0
0
Beigas baigi ātri pienāca. Interesanti.