7. daļa - http://www.spoki.lv/mistika/Neej-cucet-7/323465
Neej čučēt. 883
1174
14
PROCEDŪRAS. Valdības slepenais pazemes bunkurs, kura telpas piepilda trauksmes sirēnas un indīgi sarkana, rotējoša bākuguņu gaisma. Uz tukšā koridora sienas, blakus vienīgajām atvērtajām durvīm šajā stāvā rēgojas ielaminēta lapa.
„OBJEKTU UZTURĒŠANAS UN APKOPŠANAS PROCEDŪRAS.
Objekts : SWC – 173, iesauka „statuja”.
Procedūras: SWC-173 vienmēr ir jātur noslēgtā un aizbultētā kamerā. Dienās, kad personālam ir jāiekļūst kamerā, ne vairāk kā trīs cilvēkiem ir atļauts atvērt durvis. Ienākot kamerā, durvis ir jāaizslēdz aiz sevis. Visu kamerā atrašanās laiku divām personām ir jāskatās virsū SWC-173, nenolaižot acis. Kad uzdevums ir izpildīts kameru pamest pa vienam cilvēkam, nenovēršot skatienu no SWC-173. Aizslēgt un aizbultēt aiz sevis durvis.
Apraksts: Ievests 193. kamerā 1993. gada 25 februārī, 03:25. Maz ir zināms par SWC-173 izcelsmi. Tas sastāv no cementa un dzelzs armatūras, uz tā ir manāmas melnas krāsas paliekas. Objekts ir kustīgs un ļaunprātīgs. Ticis pie iespējas, tas nogalinās ikvienu uz kuru kritīs tā acu skatiens. Objekta vājība izpaužas kā nespēja kustēties un izrādīt jebkādas dzīvības pazīmes, kamēr uz to kāds skatās. Neskatoties uz šo vājību, objekts joprojām ir ļoti bīstams, jo ir spējīgs uz lielu attālumu pārvarēšanu ļoti īsā laika sprīdī. [[izmeklējumu detaļas tikai ar 6. līmeņa pielaidi]] Tas parasti nogalina vai nu no aizmugures apgriežot sprandu vai arī no priekšas sadragājot upura rīkli. Lai kas arī iedveš dzīvību objektā SWC-173 [[6. līmeņa pielaide]], tas nedod objektam pietiekamu spēku, lai izlauztu durvis, tāpēc 17. tipa kameras ir pilnīgi piemērotas objekta uzturēšanai. Paralizētā stāvoklī objekts nekustās un atgādina parastu statuju ar akmens cietu virsmu. Atstājot objektu vienatnē, no viņa kameras ir dzirdama akmens skrāpēšanas trokšņi. Tiek uzskatīts, ka objekts tajā brīdī pārvietojas pa kameru.
Sarkanbaltā substance uz kameras grīdas ir asiņu, gaļas un kaulu masas maisījums. Nav zināms kādā veidā šīs substances nokļūst uz kameras grīdas [[6. līmeņa pielaide]]. Reizi nedēļā nozīmētajai trīs cilvēku brigādei ir jāiztīra SWC-173 kameru un visi savāktie materiāli jānogādā kompleksa kreisā spārna J.Briksa laboratorijā.
Procedūras apstiprinājis komandējošais oficieris Džeks O’Railijs.”
Pašā lapas apakšā nevīžīgā rokrakstā ar marķieri ir uztriepts viens teikums. „Galvenais atceraties – nemirkšķiniet.”
DZIMUMZĪMES. Vai jūs zināt kādēļ dažiem cilvēkiem ir dzimumzīmes? Tās dzimumzīmes tika radītas brīdī, kad VIŅI centās nozagt jūs no jūsu vecākiem un aizstāt ar vienu no saviem dubultniekiem. Ja jums ir dzimumzīme, tas nozīmē, ka viņiem tas neizdevās. Priecājaties par šo rētu. Ja jūs pazīstat kādu, kuram nav nevienas dzimumzīmes, es jūsu vietā tam cilvēkam neuzticētos.
ATSPULGS. Es esmu Toma atspulgs. Katru rītu izberzējis acis viņš skrien uz vannas istabu...un sāk mēdīties. Es esmu tik ļoti noguris no viņa mēdīšanās. Viņš mēdās un taisa stulbas sejas izteiksmes un grimases vismaz pusstundu no vietas. Ņirgājošās, muļķīgās un pazemojošās grimases. Man neatliek nekas cits kā atdarināt katru viņa darbību, kaut gan iekšā es vāros niknumā. Viņš to dara katru dienu vai pareizāk būtu teikt, viņš to darīja katru dienu.
Kādu rītu pamostoties, viņš kā ierasti ienāca vannas istabā. Tieši tajā konkrētajā rītā viņš „nejauši” pret savu gribu paņēma rokā šķēres. Tieši tajā konkrētajā rītā viņš „nejauši” pret savu gribu cieši iespieda tās dūrē un "nejauši" ietrieca sev tieši labajā acī. Toms kliedza un kliedza. Es arī kliedzu, bet tikai ar vienu patīkamu atšķirību. Es nevaru atdarināt viņa sāpes, tikai seju.
IZAUGUMI. Atceros, es biju ļoti kompleksains attiecībā uz tiem, es tos vienmēr slēpu savās kabatās, zem grāmatām, somās. Es zinu, ka skolā klasesbiedri mani apsmēja aiz muguras, bet viņi nekad to neteica sejā. Es atceros arī to, ka lūdzu savus vecākus aizvest mani pie ārsta, lai viņš tos apskatītu, lai nogrieztu nost! Bet mani vecāki nekad to nedarīja, viņi vienmēr teica, ka ar mani viss ir kārtībā, lai es neuztraucoties, viss bija normas robežās. Kā gan viss varēja būt normas robežās, kad man uz rokām bija tie kroplīgie izaugumi?! Es centos tos noņemt pats, bet nesekmīgi. Šķēres, naži, žiletes. Es centos griezt vai skrāpēt tos nost, bet tiklīdz sāpes kļuva neizturamas es pārtraucu. Es tiešām jutos nolemts.
Bet šodien viss ir savādāk. Ir tik pārsteidzoši apzināties, cik nejūtīga var palikt roka ar dažu siksnu un lētākā viskija pudeles palīdzību. Sākumā es plānoju izmantot asu nazi, bet tad es aptvēru ka griezt sacietējušos izaugumus būtu pārāk sarežģīts un lēns (attiecīgi sāpīgs) process tādā alkohola reibumā. Tāpēc es pārslēdzos uz vairāk tehnoloģiskāku plānu B. Man bija jāsteidzas, man jau sāka uznākt uzmācīgs miegs un manas rokas jau sāka kļūt gandrīz vai zilas no asins cirkulācijas trūkuma, es nevarēju ilgāk gaidīt. Blendera metāliskā dunoņa palīdzēja man ieslīgt transam līdzīgā stāvoklī, kas palīdzētu man izdarīt to, par ko es sapņoju jau kopš pirmās reizes, kad manas acis skatīja šos kroplīgos izaugumus.
Pirmo es iebāzu kreiso roku. Tūlītēji aso asmeņu pieskārieni manai miesai izdvesa riebīgi kraukšķošu troksni, bet es biju pārsteigts par to, cik maz sāpju es jutu, alkohols darbojās, es biju sagatavojies lielākām sāpēm. Es dzirdēju kā metāla asmeņu griezās svilpdami, tiekot ar savu darbu galā ātri un metodiski. Es piespiedu savu roku stiprāk. Visas tās sliktās apkaunojuma atmiņas, visas tās riebīgās lietas tagad nebija nekas vairāk kā vienkārši bezformīga sarkana masa. Es atrāvu savu roku atpakaļ. Pietiek. Es smaidīju, apskatot savu jauno roku. Kas attiecas uz izaugumiem – par pieciem var aizmirst, vēl jāparūpējas par tiem pieciem uz otras rokas.
Tev patiks šie raksti
