Neej čučēt 589

LOGS. Sākumā es domāju, ka tas ir vienkārši kāds vietējo resgaļu joks. Lelle, manekens, balons, kas tika piekārts pie loga, lai mani nobiedētu. Bet iznākot no mājas, lai noņemtu to nost, izrādījās, ka tur nekā nav. Nīgrs, atgriezos atpakaļ mājā, pie sevis nolamājoties uz sīčiem, kuri droši vien paspēja aizvākt to preteklību. Tomēr ieejot savā istabā, es biju nepatīkami pārsteigts. Tas atkal bija tur aiz loga. Skatoties iekšā istabā, lūrot. Dusmās izskrēju laukā, bet atkal ne miņas no tā spocīgā tēla. Uz ielas nebija pat neviena cilvēka, valdīja pilnīgs klusums. Atgriezies iekšā, es apsēdos pie sava datorgalda, bailēs apsverot iespēju pienākt tuvāk. Tā taču ir tikai lelle, kādēļ gan ne?

Tā nolāpītā būtne logā. Izskatās, ka tai nebūtu it nekādu formu vai apveidu, viss ir tik gludi saplūdis ka varētu likties, ka tas ir vienkārši viens liels balons. Tai figūrai ir cilvēka forma, kas ir vienkārši nostiepta ar ādu, un tā spiežas pret loga rūti kā bērns piespiedies pie konditorijas loga. Es nezinu kā tā būtne tur parādījās, un es noteikti nezinu kā no tās tikt vaļā. Tas izskatās pēc cilvēka, kuram āda nosedz pilnīgi visu seju, gan muti, degunu un acis. Tomēr tas radījums droši vien ir spējīgs redzēt, jo ienākot istabā, tas man sekoja līdzi. Tas grozīja galvu. Vai tam grozīja galvu. Es vairs nezinu kam ticēt un kam nē. Tas viss ir joks, tie knēveļi ir panākuši savu. „Jā, man ir bail, jūs panācāt savu. Apmierināti?” es iekliedzos. Izkliegdams pēdējos vārdus, es jau tuvojos logam, lai beidzot darīt galu šim dumjajam izlēcienam. Par spīti visiem maniem centieniem, es nespēju atvērt logu vaļā. Gandrīz vai izskatījās, ka tas velna izdzimums to turēja. Pa to laiku es varēju sīkāk izpētīt to lelli. Tai bija gan seja, vismaz man tā likās, bet nebija deguna. Tās mute un acis spiedās ārā zem nostieptās ādas, it kā cenšoties izkļūt ārā. Brīdī, kad es pēdējo reizi saņēmos, lai atvērtu logu, lelles mute savilkās nedabiski platā smīnā, nostiepjot jau tā nospriegoto ādu.

Es šausmās iekliedzos. Kas pie velna te notiek? Panikā paķēris pirmo, kas bija pa rokai, es triecu to pret loga rūti. Smagnējais mājas telefons atleca kā parasta kaučuka bumbiņa, stiklā neatstājot ne mazākās pēdas. Stiklam bija jāplīst. Es esmu pilnīgi pārliecināts par to, novērtējot cik daļās saplīsa telefons, kas tagad gulēja izšķaidīts pa visu istabas grīdu. Būtne sāka klauvēt ar savu roku. Lēnām atvēžoties un triecot to pret stiklu. Viņa smīns kļuva arvien platāks un platāks. Tas kroplis ņirgājās par mani. Atdarināja, parodēja. Tā tas palikt nevarēja. Es dabūju tumšu līmlenti un sāku aizlīmēt logu. Es centos neskatīties tam „sejā”, līmējot kārtu pēc kārtas, bet es varēju just. Tas kļuva nikns. Viņš sita savas rokas pret logu, cenšoties pievērst sev uzmanību. Kādreizējais smīns pārvērtās nedabiski plati atvērtā mutē. Izskatījās, ka apakšžoklis bija vienkārši izmežģīts un saites sarautas. No tik liela sprieguma, būtnes āda sāka plīst, un šķirbās pavērās kroplīgu zobu rindas, kas nosedza bezgalīgo tumsu nezvēra rīklē. Viņš kliedza, vismaz tā izskatījās.

Kad es jau tiku līdz loga vidum, māju sāka piepildīt ausis griezošas skaņas, it kā es sāktu sadzirdēt tās būtnes balsi. Viņš dauzījās tik stipri, ka loga rūti sāka rotāt plaisas, no kurām arī nāca tas troksnis. Vēl mirklis un viņš izlauztos cauri. Sāpēs sagrābis ausis, es atkāpos pāris soļus atpakaļ. Viņš pārstāja kliegt un viņa mute savilkās jau pazīstamā smīnā. Bezspēkā, ar asiņojošām ausīm, es apsēdos savā krēslā. Kādēļ viņš man neliek mieru? Ko viņš grib no manis? Es kliedzu viņam virsū. Es lamājos, raudāju un lūdzos, bet nekas nespēja izdzēst viņa riebīgo smīnu. Pagriezies pret monitoru, es sāku pierakstīt visu, kas ar mani notika. Izmisumā, es jūtu, kā kāds lēnām sāk balstīties pret krēsla atzveltni, pavelkot to arvien zemāk. Sastindzis, bez dūšas pamest skatu pār plecu, es dzirdu kā kādam nostiepjas āda. Monitorā pamanīju nu jau ierastā smīna atspulgu. Viņš vēro kā es rakstu.