Neej čučēt 492

Nākamajā dienā iznācis ārā no savas istabas, garāmejot viņš atkal ieskatījās pa atslēgas caurumu. Šoreiz, viņš spēja saskatīt vienīgi sarkanu krāsu. Neko citu, tikai nebeidzamu, nekustīgu sarkanumu. Iespējams, istabas īrnieki bija pamanījuši vakardienas snaikstīšanos un lūrēšanu un vienkārši aizklāja atslēgas caurumu ar kādu sarkanu lupatu. Noraustījis plecus vīrietis nolaidās vestibilā. Pasveicinājis sievieti aiz letes, viņš painteresējās, kas tā tomēr ir par istabu. Viņa nopūtās un pajautāja: „Vai Jūs skatījāties pa atslēgas caurumu?”. Vīrietis apstiprinoši pamāja ar galvu. „Tādā gadījumā, es droši vien varu arī pastāstīt. Vairākus desmitus gadus atpakaļ, kāds vīrietis nogalināja savu sievu tajā istabā un kopš tā laika cilvēki sāka redzēt dīvainas aprises un formas tajā istabā. Iespējams tās sievietes rēgu” sieviete smējās. „Vienīgais, kas visos liecinieku stāstos bija kopīgs, ir tas, ka rēgam bija sniegbalta āda un šausminošas, asins sarkanas acis.”

SPOGULIS. Lienei parasti ir ļoti dziļš miegs, tomēr tajā negaisa naktī no šīs īpašības nepalika ne miņas. Katru reizi, kad viņa atkal sliecās uz miega pusi, istabu piepildīja ļoti spoža zibens gaisma, mirkli vēlāk atskanēja skaļš pērkons. „Kā vispār var pagulēt šādos apstākļos?” viņa pie sevis sūkstījās, grozoties no viena sāna uz otru. Sapratusi, ka par miegu var aizmirst, viņa vienkārši skatījās kā viņas tumšajā istabā spēlējas ēnas. Ar katru zibens uzplaiksnījumu Lienei likās, ka viņa pamana arvien jaunas detaļas savā vienmuļajā istabā. Acis bezmērķīgi ceļoja no objekta uz objektu, kamēr prāts pārcilāja atmiņas, plānus un vienkāršas ikdienas situācijas. Pēc kāda brīža Liene atskārta, ka viņas acis ir jau laiciņu noenkurojušās pie kāda konkrēta priekšmeta pie istabas tālākās sienas. Spoguļa.

Pēkšņs zibens uzplaiksnījums apgaismoja tumšo istabu un spoguļa virsma pielija ar vizuļojošu, sudrabainu gaismu. Uz sekundes simtdaļu, Liene spogulī pamanīja dažādus siluetus, aprises un iespējams pat sejas ar atvērtām mutēm un tumšām acīm. Tikpat ātri kā uzradās, tas viss arī nozuda. Liene nebija pārliecināta vai viņa tiešām to visu redzēja. Tas taču nav iespējams, kurš gan ticētu, kurš gan gribētu ticēt. Tomēr ar to pietika, lai pilnīgi laupītu viņas miegu un mieru. Līdz pat rītam viņa skatījās spogulī, cerībā ieraudzīt kaut daļu no tā, ko viņa redzēja pirmīt. Velti. Kad pienāca rīts, viņa paranoiskās bailēs noņēma spoguli no sienas. Nav svarīgi vai tas, ko viņa redzēja bija patiesība, vai vienkārši nogurušu acu māns. Viņa nevēlējās savās mājās redzēt šo spoguli, īstenībā, viņa nevēlējās redzēt nevienu spoguli, tāpēc viņa noņēma tos visus. Vismaz uz laiku. Līdz aizmirstas.

Ir pagājušas vairākas nedēļas, un tā jocīgā nakts jau sen ir aizmirsusies. Tā bija piektdiena, un Liene šo vakaru pavadīja pie sava drauga mājās. Īsi pēc pusnakts, kad atmosfēra jau sāka kļūt diezgan nokaitēta, Liene smīkņājot pateica, ka aizies uz tualeti un piekodināja, ka pa to laiku draugam jāizģērbjas. Ieejot vannas istabā un ieslēdzot gaismu, Lieni pārsteidza tas, ka siltā ūdens krāns bija atvērts, lai gan viņa varēja apzvērēt, ka, nākot uz vannas istabu, ūdens tecēšanu viņa nedzirdēja. Apstulbusi, viņa dažas minūtes stāvēja un galvā pārcilāja vairākus variantus, kas izskaidrotu jocīgo situāciju. Kamēr viņa stāvēja, uz spoguļa, virs izlietnes, jau bija sakrājies krietns kondensāta slānis no karstā ūdens tvaikiem. Pēkšņi uz tā sāka parādīties vārdi, kas lika Lienei šausmās iekliegties.

„Lūdzu, atgriez spoguļus savā vietā. Mums patika vērot kā Tu guli.”