Neej čučēt. 14121

Mana toreizējā vecuma priekšrocība dotajā situācijā bija tā, ka, pateicoties manam kautrīgumam un klusumam, cilvēki allaž pamanījās mani ignorēt. Tāpēc es varēju netraucēta sēdēt uz dīvāna un klausīties vecvecāku un mātes visnotaļ skarbajā vārdu apmaiņā. Vecvecāki centas pēc iespējas detalizētāk paskaidrot kā tieši norisinājās tantes psihiskais sabrukums, kaut gan māte neskaitāmas reizes atkārtoja, ka Viņa neesot psihiatre un ne ar ko dižu nespēšot palīdzēt. Viņa atbrauca tikai kā norūpējusies māsa, nevis kā medicīniskais speciālists. Protams, kā jau vecvecākiem, viņiem joprojām nepieleca. Tajās pirmajās divdesmit minūtēs, es droši vien uzzināju vairāk par savu tanti, nekā visas savas dzīves laikā. Izrādās, ka Viņas bijušais draugs gatavoja un tirgoja metamfetamīnu, kuru tad tante arī bija aktīvi lietojusi. Atliek tikai minēt kādu drazu tie ķīmiķi bija uzbūruši, kas beidzot lika tantei saiet sviestā. Vēl jau bija arī kaut kādas mistiskas diētas tabletes, uz kurām tante bija aktīvi uzsēdusies. Protams, naudas trūkums, stress, depresija un tas, ka tante vienmēr ir bijusi tāda...dīvaina, arī deva savu artavu tantes veselā saprāta noēšanai. Viskomiskākais tajā visā man likās tas, ka viņa aizrāvās ar garu izsaukšanu. Gandrīz katrā mājas stūrī mētājās pa sasistam, sadedzinātam vai kādā citā veidā iznīcinātam garu izsaukšanas dēlītim. Dēlīši ar burtiem, cipariem, „JĀ/NĒ” vārdiem un tiem bīdāmajiem rādītājiem. Vecvecāki par tantes nelaimi uzzināja tikai tad, kad viņiem jau sāka zvanīt tantes darba devēji, mēģinot noskaidrot, kādēļ viņa jau vairākas dienas pēc kārtas nav ieradusies savā darba vietā. Pēc pāris stundām tante tika atrasta kaila, saritinājusies embrija pozā savā guļamistabā. Uz vecvecāku jautājumiem viņa neatbildēja, kaut gan turpināja aizrautīgi strīdēties ar sevi, ik pa brīdim izdvešot neskaidrus burtu savirknējumus. Viņas guļamistaba bija burtiski noklāta ar izrautām piezīmju burtnīcas lapām, uz kurām tika attēloti nesaprotami simboli, zīmējumi, formulas un teksti, kuros pavīdēja tādi vārdi kā „dievs, dēmoni, vergs, kalpi, kungs, ķermenis, izredzētais nesējs, nākamais sūtnis” un tamlīdzīgi ticīgo vervelējumi. Jūtu, ka šajā vietā man uz brīdi ir jāapstājas un šo to jāpaskaidro. Es saprotu, ka tas viss sāk izskatīties pēc kārtējā klišejiskā dēmonu iemiesošanās stāsta. Tā nav. Es esmu skeptiķe un man nav nekādas nojausmas vai notikumiem, kas tiks tālāk aprakstīti, ir kāda saistība ar paranormālo. Es šaubos. Metamfetamīna psihoze pati par sevi ir ļoti biedējoša lieta un, ņemot vērā tantes psihisko stāvokli, var tikai minēt par tām lietām, kas norisinājās viņas slimajā galvā.

Nezinādami, ko iesākt ar savu vājprāta nomocīto meitu, vecvecāki piesēja viņu pie gultas un ieslēdza guļamistabā. Par spīti mātes protestiem, vecvecāki neatstājās no Viņas un turpināja tirdīt un lūgt palīdzību. Skaidrs bija tas, ka tanti bija jāievieto kādā garīgi slimo ārstniecības iestādē. Vienīgā problēma bija tā, ka šajā ūķī neviens neko par tādām pat dzirdējis neesot. Tagad, atskatoties uz to visu, šķiet nesaprotami, kādēļ tanti neaizveda uz parastu lauku slimnīcu. Iespējams viņiem vienkārši bija kauns. Te visi pazīst viens otru, un tenkas te izplatās ar mežu ugunsgrēku ātrumu. Lai vai kā, vecvecāki ar manu māti nonāca pie slēdziena, ka jāaizbrauc uz pilsētu sapirkties zāles un atrast vietu, kur mana tante varētu saņemt profesionālu palīdzību. Par nelaimi man tika iedalīta mājas pieskatīšanas loma. Mani mierināja ar to, ka tas viss neaizņems ilgu laiku, un, ka mana tante ir ieslēgta savā istabā. Lai cik neomulīgi es nejutos uz to brīdi, es piekritu mātes piedāvājumam. Kā nekā pēc vairāku stundu pārbrauciena man kaut kā negribējās atkal kāpt mašīnā. Daudzi laucinieki teiks, ka ne visi lauku reģioni ir tukši lauki ar biedējošiem vietējiem. Dažas vietas var lepoties ar neviltotu dabas skaistumu. Un tas tiešām tā ir, un jebkurš cilvēks, kas stereotipu vadīts labāk izvēlas aizbraukt ceļojumā uz ārzemēm, pirms savas valsts lauku reģionu apceļošanas ir tiešām aprobežots. Diemžēl, vecvecāku māja neatradās iepriekš aprakstītajos gleznainajos reģionos. Kilometriem garas sarkanā māla strēles, kviešu lauki, dažas izkaltušas priedes, elektrības stabi, vecvecāku mājas, es un mana jukusī tante guļamistabā bija viss, ko šis pasaules nostūris uz sevis nesa. Te nebij ne kabeļtelevīzijas, ne interneta un praktiski neesoša mobilo sakaru zona. Vienīgais glābiņš bija mans disku atskaņotājs un vecmodīgs tetris, kas kopīgiem spēkiem noenkuroja mani uz viesistabas dīvāna. Tomēr pat tie nespēja novērst manas domas no tā, cik agonizējoši lēni vilkās laiks. Tā kā manas domas visu laiku kavējās pie mātes pārbraukšanas prognozēšanas un tā kā laigs vilkās tik lēni, es tā arī nesapratu, kurā brīdī dabūju belzienu pa pakausi.

Sitiens bija truls, bet sāpes, kas pārņēma manu pakausi, bija neizsakāmi asas. Man vienmēr likās, ka multeņu zvaigznītes ap apdullušo varoņu galvām bija tikai jauka un bērnisķīga animācija, bet es varu apzvērēt, ka uz to brīdi manu redzi pāršalca visu krāsu un formu spektrs. Es nezaudēju samaņu, bet es biju pietiekami apdullusi, lai nekontrolētu savas kustības. Es jutu kā tieku sagrābta aiz rokām un pārvilkta no dīvāna uz krēslu. Es pat pamanījos paklupt ilgajā, divus metrus garajā ceļā. Lai arī es daudzmaz apzinājos to, kas ar mani notiek, es nebiju spējīga pretoties tam spēkam, kas piesēja manas rokas pie krēsla atzveltnes ar kaut ko, kas sāpīgi iegriezās manā ādā. Es atguvu sajēgu tikai tajā brīdī, kad visa mana apakšējā ķermeņa daļa jau bija piesieta pie krēsla, un varmāka jau ķērās pie manas galvas. Es centos iešūpoties, centos ar galvu gāzelēties turp un šurp, līdz atskārtu, ka tā nebūt nav laba doma, jo ap manu kaklu jau bija apmesta cilpa, kas nodrošināja likumsakarīgu žņaugšanu manas nepakļāvības gadījumā. Salīdzinājumā ar manu monotono gaidīšanu, šis uzbrukums šķietami norisinājās dažu sekunžu laikā. Ak dievs, es biju slazdā. Nepagāja necik ilgs laiks līdz manu acu priekšā nenostājās, par savu paveikto darbu gandarīts, dēmons – tante. Viņa nekad nav bijusi izskatīga sieviete, bet tajā dienā viņa izskatījās pēc kaila elles izdzimuma. Metamfetamīns viņas ādu bija padarījis par īstu karalauku. Dažas brūces bija izkasītas līdz burtiski asiņojošiem caurumiem. Man pat likās, ka viņas rokas praktiski pūst, ņemot vērā tās melnās, strutojošās brūces, kuras viņa nemitīgi kasīja. Kad viņa smīnēja, manam skatienam pavērās izslavētā metamfetamīna mute. Viņai bija melni zobi, kas turējās vien uz dievpalīgu. Un tā smaka...es pat īsti nespēju aprakstīt viņas smakojošo elpu. Tomēr pats ļaunākais, kas tiešām mani biedēja, bija tas necilvēciskais mirdzums sievietes acīs. Kāds bija „mājās”, bet es šaubos, ka tā bija domājoša un racionāla cilvēciska būtne. Tu nevari vienoties ar psihiski nelīdzsvarotu cilvēku, tu nevari viņu vest pie prāta, tu nezini ko no tāda var sagaidīt, un tieši tas dzina mani izmisumā. Es jutu sev blakām stāvam jukušu paranoiķi, histēriķi... nezvēru.

Kad mūsu skatieni beidzot sastapās, viņa nosmīnēja un parāva aiz saviem matiem. Šķietami, bez liekas piepūles viņa izrāva paprāvu matu šķipsnu, dzēlīgi nokomentējot: „Redzi? Viņi saka, ka es drīkstēšu paturēt tavus matus sev vienai.” Beidzot, lēni, bet pārliecinoši, mani pārņēma panika, kad es sāku arvien vairāk apzināties kādos mēslos esmu iekūlusies. Pārāk sīka un nevarīga, lai spētu pretoties, es padevos ādu griezošajām saitēm, kas noturēja mani pie krēsla. Es sastingu un sāku nekontrolēti hiperventilēt, lūrot virsū varmākai. Es nespēju atcerēties vārdu, ar kuru apzīmēja to indiāņu rituālu, kurā pretiniekam tika nodzīta no galvaskausa āda ar matiem, bet es biju droša, ka tas pēc brīža notiks ar mani. Es sāku smilkstēt, cenšoties iekliegties brīdī, kad pēc īslaicīgas nozušanas, tante ar nazi rokās iznāca no virtuves. Es sarāvos un sagatavojos necilvēcīgām sāpēm, kad tante mani sagrāba aiz matiem un nostiepdama tos, noslēpa nazi no mana redzesloka. To sajūtu ir neiedomājami grūti aprakstīt. To šausmu sajūtu, kad tu apzinies, ka tūlīt notiks, kas drausmīgs, bet tomēr tajā pat laikā tu nezini kurā īsti brīdī tas notiks. Par laimi, tante centās ar nazi nogriest manus matus pāris centimetrus virs manas ādas. Tomēr pat tas sāpēja pietiekami stipri, lai es sāpēs iekliegtos. Nogriežot paprāvu matu šķipsnu, tante bija manāmi neapmierināta. Daļēji pateicoties manu matu biezumam, daļēji tam, ka nazis bija truls. Viņa pārtrauca griezt un īgni nošņāca: ”Tas vēl nav nekas, princesīt.” Viņa noliecās man aiz muguras un pacēla āmuru. Droši vien to pašu ar kuru viņa man iebelza pa pakausi. Nākamais vēziens piezemējās uz manas rokas rādītājpirksta. Rezultātā pirksta nags sašķēlās. Mani sāpju pilni kliedzieni un raudāšana sajūsmināja tanti, kas nometot nocirsto matu šķipsnu deva priekšroku nagu gabaliņu izzvejošanai un izraušanai no sadragātā pirksta. No tik nepanesamām sāpēm man palika slikta dūša. Šis process atkārtojās arī manam vidējam pirkstam un īkšķim, lai gan nezināmu iemeslu dēļ, tante īkšķim veica trīs sitienus, līdz pēdīgi nags tika sadragāts. Droši vien pie vainas bija lenķis kurā atradās mans pirksts. Tuvu pie samaņas zaudēšanas robežas, es pamanīju, ka pa to laiku, kamēr tas nezvērs knibinājās gar manu pirkstu paliekām, viņas galva visu laiku bija pagriezta sānis ar mazliet atkarājušos muti. Izskatījās, ka viņa kaut ko klausījās. Vai arī klausījās kādā.

Beigusi knibināt manus nu jau neesošos nagus, viņa pieliecās tuvāk un sāka sūkāt manu rādītājpirkstu. Viņas seju rotāja neviltotas baudas izteiksme, tiklīdz viņa nobaudīja no mana pirksta sūcošās asinis. Mans prāts sāka izmisīgi savākties kopā. Man bija kaut kā jātiek brīvībā, jātiek prom no šejienes. Lai cik stipri es kliegtu, nebija neviena, kas spētu manus kliedzienus sadzirdēt. Man bija jāizvelk līdz manas mātes pārbraukšanas brīdim, man bija jāizdzīvo! Tai pat brīdī iezagās briesmīgā doma – ja nu tas briesmonis ir nogalinājis manu māti? Bezspēkā es pamanījos izgrūst pār lūpām saraustītu frāzi: „Kādēļ tu to dari?” Sieviete pacēla savas acis un nepatikā sarauca uzacis, it kā norādot, ka es viņu patraucēju. Viņa apsēdās un demonstratīvi izspļāva asinis man sejā, kuras viņa nupat bija sūkusi. „Viņi izvēlējās tevi un es ienīstu tevi par to!” Tad viņa turpināja murmināt kaut ko nesaprotamu savā nodabā. Es tiešām centos atcerēties, ko viņa teica, bet nespēju, daļēji pateicoties tam, ka tik ilgi manas smadzenes centās šīs traumatiskās atmiņas norakt dziļi zemapziņā un daļēji tādēļ, ka tas, ko viņa teica bija pilnīgs bezsakars. Kaut kas par tumšo kungu, cilvēkiem sienās, valdību un radioviļņiem. Ko vēl varēja gaidīt no narkomāna saēstajām smadzenēm? Bet vienu es gan atceros skaidri un gaiši. Viņa pieliecās tik tuvu, ka mūsu deguni teju saskārās. Man likās, ka es pilnīgi spēju izgaršot viņas pūstošo elpu. „Es zinu,” viņa čukstēja „tu vari saost kā mirst manas smadzenes. Bet ļauj man tev pateikt. Viņš nav nekāds joks. Viņš vēlas tavu ādu. Viņi visi vēlas tavu ķermeni. Tāpat kā Viņi vēlējās manējo.” To pateikusi, viņa izbāza savu mēli un lēni nolaizīja manu vaigu. „Tu Viņiem patiksi, mazā kuce. Tu iemācīsies Viņus cienīt.”

Es turpināju smilkstēt un ar lielām grūtībām valdīju vemšanas refleksus, bet pēdējais piliens bija tad, kad viņa centās iebāzt savu mēli man mutē. Es iespļāvu viņai sejā, kas acīmredzami saniknoja viņu. Tante iekliedzās un, paķērusi āmuru, iesita ar to man pa žokli. Viens no maniem priekšējiem zobiem skanīgi aizripoja pa grīdu, pārejie zobi ar nebija necik labākā stāvoklī. Kopš tā brīža manas atmiņas atkal kļūst neskaidras, bet es atceros izjūtas. Sāpes un bailes. Es biju pārliecināta, ka miršu turpat un uz vietas. Mana redze sāka satumst un jau kuro reizi es biju uz samaņas zaudēšanas robežas. Es atskārtu to, ka viņa pameta istabu. Es piefiksēju arī to, ka viņa vēlāk atgriezās un uz istabas dēļu grīdas ar marķiera palīdzību zīmēja burtus. Viņa veidoja kaut ko līdzīgu garu piesaukšanas dēlītim. Tikai puse no tiem burtiem nemaz nebija burti, bet gan nesaprotamu simbolu murgojums, kuros jēgu saskatīja tikai tantes slimais prāts. Viņa veltīja daudz laika un rūpju zīmēšanai, gluži kā pamatskolnieks, kas cenšas glīti uzrakstīt pirmos sacerējuma teikumus. Visu šo laiku viņa kaut ko murmināja zem deguna, ik pa laikam pasmaidot. Beigusi zīmēt, viņa paņēma rokās vāzi un svieda to pret sienu. Izvēlējusies lielāko lausku, viņa nolika to tieši pa vidu savam improvizētajam garu piesaukšanas dēlītim. Nometusies ceļos viņa izstiepa uz priekšu savas rokas un aizvēra acis. Viņas lūpas kustējās, bet es nespēju saklausīt nevienu skaņu. Pieņemu, ka viņa gatavojās kādu piesaukt. Uz to brīdi es paliku pavisam klusa un vienīgais, kas varētu liecināt par to, ka istabas stūrī atradās piesieta un nomocīta meitene, bija klusa, bet nevienmērīga gaisa svilpšana, pa nupat radīto caurumu manā zobu rindā, kas radās katru reizi ieelpojot un izelpojot. Istaba pielija ar klusumu. Likās, ka laiks būtu pilnīgi apstājies.

Vairākas minūtes nekas nenotika. Atmosfēra istabā kļuva vienkārši smacējoša, jo teju katra šūniņa manā ķermenī gatavojās kārtējām pārestībām, ko tā krople varētu man nodarīt. Bez brīdinājuma, istabas klusumu pārtrauca lauskas skrāpēšana pa dēļu grīdu. Izskatījās, ka tā virzījās burtu un simbolu virzienā. Es nespēju saskatīt, ko tieši tā lauska izburtoja, un nejēdzīgie simboli šo procesu padarīja vēl jo sarežģītāku, bet mana tante uz to visu noskatījās ļoti uzmanīgi un ik pa laiku pamāja ar galvu, it kā piekrītot redzamajam. Es sasprindzināju savas acis, cerībā saprast, va viņa pati ar pirkstu galiem bīda to stikla lausku, vai arī man tikai likās, ka tā lauska kustējās patstāvīgi. Rudens rietošā saule vairs nespēja pietiekami sasildīt māju un istabu, kurā mēs atradāmies. Aukstums un uzglūnošais šoks lika man drebēt. Katrs sadrebiens radīja necilvēcīgas sāpes manos pirkstos, žokļos un galvā, bet pat par spīti tam visam, es nespēju atraut savu skatienu no notiekošā. Es atceros, ka pat biju cerībā nodomājusi: „Varbūt viņi liks atlaist mani vaļā...” Tai pat brīdī no virtuves atskanēja skaļš būkšķis, kas lika man tik tikko manāmi salekties, bet pietiekami, lai atkal uzsūtītu nebeidzamus sāpju viļņus. Šis troksnis lika manai tantei ieklausīties un pēdīgi piecelties un aiziet uz virtuvi. Ieskrējusi iekšā, viņa sajūsmināti iespiedzās un atskrējusi atpakaļ uz istabu, nometās ceļos manā priekšā. „Tā bija zīme! Viņš nāk! Viņš būs tik priecīgs!” Sakot pēdējos vārdus viņa jau sniedzās pēc naža, ar kuru pirmīt centās nogriezt man matus. Mirklī, kad viņa sāka glāstīt manas nosauļotās kājas, mana elpošana atkal paātrinajās. Bez minstināšanās, pieverot ar vienu roku manu muti, viņa sāka izgriezt simbolus uz manām kājām. Tos pašus, kas bija uzzīmēti uz grīdas. Vienā brīdī viņa pat uzmanīgi izgrieza un nolobīja ādas gabalu, ko pēcāk uzstūķēja uz sava deguna. Nolikusi nazi, viņa pieliecās tuvu pie manas sejas un maigi pasmaidīja. Gluži kā māte, kas smaida, raugoties uz savu dusošo bērnu. „Bu, bu, bu” viņa maigi norūca „ ...tev tik ļoti patika, kad es tā bērnībā darīju...”

Lietām, kas norisinājās tālāk es nevaru rast pietiekamu izskaidrojumu, kā vien to, ka šoka un smaga smadzeņu satricinājuma stāvoklī man sāka rādīties... lietas. Kamēr tante turpināja uz manām kājām izgriezt simbolus, manas acis noenkurojās uz tālāko istabas stūri. Tieši zem griestiem. Man likās, ka es redzu kā tur sāk savākties ēnas. Tās bija kustīgas, tās bija gandrīz vai dzīvas. Visticamākais, tā bija tikai rietošā saule, kas trenkāja ēnas pa istabu, bet es biju pārliecināta, ka tā tumsa, istabas stūrī, sāka pieņemt formas un apveidus. Kaut kas uz mums noraudzījās. Kaut kas auksts. Kaut kas ļauns. Likās, ka tas ēnu kamols tīksminās par manām mokām, izbauda tās. Visa šī vakara mežonīgie un vājprātīgie notikumi lika manam pagurušajam prātam noticēt, ka tas ēnu veidojums stūrī arī bija „VIŅŠ”, ko tik bieži pieminēja mana tante. Pats ļaunākais bija tas, ka ēnas kļuva biezākas, tās sāka izplesties, apņemt istabas sienas. Tās tuvojās. Viņš tuvojās. Es kliedzu, es kliedzu tik stipri, ka mana balss sāka aizsmakt. Es centos atbrīvoties no savām saitēm, bet ar katru rāvienu, tante iedzina nazi arvien dziļāk manā miesā. „Esi mierīga, un es būšu ļoti uzmanīga” viņa gandrīz vai nodziedāja. Kamēr manas acis joprojām bija piesaistītas augošajam ēnu veidojumam, es centos izlūgties tantes žēlsirdību. Es viņu lūdzu mani atlaist. Es viņu lūdzu atcerēties, ka esmu viņas māsas meita. Es viņai apsolīju, ka ļaušu viņai aizbēgt, ka neteikšu mātei, kas to visu nodarīja. Es solījos, ka došu viņai visu ko viņa vēlēsies, lai tikai viņa atlaistu mani brīvībā. Atbildē, tante pielika savu pirkstu pie lūpām un nopūta: „Kuš, vai tu dzirdi?” Viņa sastinga, un arī es aizturēju savu elpu. Ja godīgi, tas nevarēja būt nekas cits, kā asinis šalkoņa manos asinsvados, bet nomocītām smadzenēm pietika, lai traktētu to kā pieklusinātus čukstus. Es dzirdēju čukstus. Mana tante pasmaidīja un apmierināti novilka: „Tagad arī tu vari Viņu dzirdēt.”