„Tātad,” viņš nobēra savā rupjajā baritonā „beidzot esam atbraukuši.” Es centos atrast piemērotus vārdus, lai Viņam atbildētu, bet uz sitienu vienkārši nespēju. Likās, ka mana rīkle pārsteigumā vienkārši aizvērās ciet. Uz brīdi mani pārņēma neizsakāmas bailes, likās, ka visas pasaules smagums gultos uz manām krūtīm. Noklepojoties un sastostoties, es beidzot izvilināju pār lūpām tos vārdus kas visu šo laiku neļāva man naktīs gulēt, kas gandrīz vai noveda mani līdz vājprātam, kas noveda mani līdz šai vietai un brīdim. „Kas Tu esi?” Viņš mani ignorēja un sagaidījis līdz atvērsies vagona durvis Viņš mēmi piecēlās un man par pārsteigumu vēsi noteica „Nāksi?” Atbildi Viņš nemaz negaidīja, jo jau kāpa ārā no vagona. Savācies, es Viņam sekoju. „Nu beidz, nolāpīts!” es iekliedzos Viņam nopakaļ „Runā taču ar mani! Kas Tu esi? Kas? ” Viņš pat neatskatījās un gaitas ātrumu arīdzan nesamazināja. Viņa seju es neredzēju, bet es varēju apzvērēt, ka tā kā vienmēr bija monolīta un nedzīva. Viņam bija vienalga, es vienkārši to zināju. Es Viņam sekoju un ik pa laikam kaut ko nobļāvu Viņam nopakaļ, Viņš klusēja. Mēs turpinājām iet klusumā. Man par pārsteigumu, mēs soļojām jau kādas minūtes piecpadsmit vienā virzienā. Bet izskatījās, ka stāvošo vilcienu rindas nemaz netaisījās beigties. Beidzot, mēs nonācām pie perona krustcelēm. Svešinieks nogriezās pa labi un es Viņam sekoju. Nokāpjot uz jaunā perona es pie sevis jau kuro reizi nopūtos. Vilcieni. Vieni vienīgi vilcieni. Un atkal es nespēju saskatīt perona galu. Kur pie velna mēs esam? Cik ilgi mums vēl jāiet? Šeit ir pārāk daudz vilcienu vienai pilsētai...man par nožēlu, mobilais šeit nedarbojās. Tagad man tiešām bija bail, bet es turpināju sekot Svešiniekam. Ik pa laikam Viņš apstājās pie vilcienu vagoniem, tos it kā apskatot. Tad atkal virzījās uz priekšu. Sākumā es nespēju saprast, ko viņš tajos meklē, bet ar laiku es arī sāku pamanīt, ka tie visi nav vienādi. Ik pēc 4-5 vilcieniem, to modelis mainījās. Pārņēma tāda sajūta it kā es atrastos kādā izstādē. Jaunajiem modeļiem atšķīrās vagonu izmēri, vadītāja kabīne un vispār izskats kopumā. Uz to brīdi man tiešām nebija nekādas sajēgas par to, ko tad īsti Svešinieks meklēja. Īsto vilcienu modeli? Uz maniem jautājumiem, Viņš, protams, neatbildēja. Kad mans pacietības mērs jau bija gandrīz pilns, Viņš nu jau kārtējo reizi apstājās, nostādamies kārtējā vagona durvju priekšā. Tās atvērās. Viņš iekāpa iekšā. Uz mirkli apstulbis, es arī ieskrēju tajā pašā vagonā, jo nez kāpēc man likās, ka durvis aizcirtīsies mana deguna priekšā. Nomierinājies, es apsēdos Viņam blakus. „Tagad Tu vari ar mani runāt?” jau manāmi nīgrs Viņam noprasīju. Viņš klusēja. Jau griezdams zobus, es apsvēru visus plusus un mīnusus tam, lai šo mērgli vienkārši nepiekautu te pat uz vietas, līdz Viņš beidzot sāks man atbildēt. Pēkšņi, vagonā iedegās gaismas, un vilcienam tika iedarbināts dzinējs. „Kas pie velna..?” Apstulbis es paskatījos apkārt un tad atkal uz Svešinieku, kas nu jau gandrīz vai skumji lūkojās manās acīs. Viņš vien klusi nočukstēja: „Tu vairs nespēsi atgriezties. Atvaino.”