Un es joprojām vēlos pārdot krēslu.
Es gulēju viena pati savā istabā, kad izdzirdēju zemu balsi nākam no manas gultapakšas.
“Hei,” balss sauca.
Es centos sev iestāstīt, ka to nosapņoju.
“Hei, sīkā,” balss atkārtoja.
Es piespiedu ceļus sev pie krūtīm un paslēpu galvu zem segas, cenšoties apslāpēt balsi un skaņas, kas nāca no ārpuses, vējam šūpojot kokus un to zariem sitoties pret mana loga rūti.
“Kas tu esi?” es jautāju.
“Es esmu briesmonis zem tavas gultas,” balss atbildēja.
“Tu esi īsts?” es atkal vaicāju.
“Ko tu ar to domā?” briesmonis teica. “Protams, ka esmu īsts.”
“Vai tev ir vārds?”
“Protams, ka man ir vārds.”
“Kāds tas ir?”
“Franks.”
“Franks?”
“Jā,” briesmonis teica. “Vai ar manu vārdu kaut kas nav kārtībā?”
“Nē. Es domāju. Es nezinu,” es atbildēju. “Tas vienkārši neliekas ļoti briesmonīgs.”
“Nu, mani vecāki negribēja, lai es esmu briesmonis.”
“Tiešām? Ko tad viņi gribēja?”
“Lai es kļūstu par zobārstu.”
“Tas ir smieklīgi,” es teicu. Es jutu, ka sāku smaidīt.
“Par ko tavi vecāki grib, lai tu kļūsti?” tas jautāja.
“Es nezinu... Hei, Frank?”
“Jā?”
“Tu netaisies... tā kā... nobiedēt mani vai kā savādāk?”
“Ko? Kāpēc lai es to darītu?”
“Nu, tu esi briesmonis, vai tad ne?”
“Nuu, jā, protams, ka esmu, bet tas nenozīmē, ka es biedēju mazus bērnus.”
“Bet man likās, ka tas ir tavs darbs.”
“Mans darbs ir biedēt cilvēkus,” viņš atbildēja. “Bet tikai sliktus cilvēkus.”
“Vai es esmu slikts cilvēks?” es vaicāju.
“Nē,” viņš teica, “bet tu neesi tas, kas man šeit ir jānobiedē.”
“Kas tev ir šeit jānobiedē?”
“Vīrietis tavā skapī.”
Uz manām rokām parādījās zosāda, es gribēju jautāt, ko viņš ar to domāja, bet es apklusu, kad sadzirdēju skaņas nākam no mana skapja. Durvis attaisījās vaļā un es varēju dzirdēt klusus soļus, kas tuvojās man pa guļamistabas grīdu. Es neuzdrošinājos izlīst no savas segas, lai paskatītos. Soļi apstājās un es varēju dzirdēt smagu elpošanu man blakus. Es cieši aizspiedu savas acis.
Mana siltā slēptuve nozuda brīdī, kad sega tika norauta nost no manis.
Es cieši apņēmu savus ceļus ar rokām un sagatavojos sliktākajam. Kliedziens satricināja nakts klusumu, kam sekoja lūztoša stikla skaņa. Es mazliet atvēru savas acis un ieraudzīju to, ka uz paklāja blakus manai gultai mētājas nazis, mēnesim atspīdot uz asmens virsmas.
Mani vecāki iesteidzās istabā un jautāja, kas notika, bet es nezināju, ko atbildēt, tikai to, ka kāds bija slēpies manā skapī un tas pats “kāds” izleca ārā pa logu.
Mani vecāki piezvanīja policijai un tie ieradās gandrīz uzreiz. Viņi notvēra vīrieti vārdā Gerijs Tompsons, kas bija jau diezgan tālu aizskrējis. Viņš bija pārklāts ar asinīm un stikla lauskām. Policija atrada Gerija pamesto mašīnu mūsu īpašumā un tajā atradās līmlenta, naži, narkotikas un videokamera.
No tā, ko es dzirdēju, Gerija advokāts panāca to, ka Gerijs atrodas psihiatriskajā slimnīcā priekš noziedzniekiem, nevis cietumā.
Es nekad vairs nedzirdēju neko no Franka, bet policists, kas arestēja Geriju teica, ka viņš slimnīcā guļ uz zemes.
Viņš saka ārstiem, ka viņš baidās no Franka, briesmoņa zem viņa gultas.