Sveiki! Pēc ilgas pauzes, kuras laikā bija daudz citu svarīgu lietu, nolēmu atsākt darīt kaut ko, kas vairāk tiek darīts priekam, nevis peļņai. Tāpēc vēlos padalīties savā priekā ar vēl kādu, vēlams cilvēku, kas jūtās sajūsmināts rokā paņemot grāmatu, jo mans lielākais sapnis ir - turēt rokās sevis sarakstītu grāmatu. Bet kamēr es tikai tiecos uz šo mērķi, piedāvāju jums ''nogaršot'' mazu daļu no tā, kas manā darbā ir uzrakstīts.
++++++Gribētu no jums dzirdēt atsauksmes, BET ne par to,ka riebjas lasīt, vai teksts pārāk garš.
Nodaļa 1.
Marija, izkāpjot no savas automašīnas, zināja uz kādu šausmīgu vietu dodas. Bija pagājuši jau astoņi gadi, kopš viņa ieradās pirmajā nozieguma vietā. Ejot pa mazo parka taku, viņa, mazliet tālāk no sevis redzēja lielu pūli cilvēku, kas kliedza, raudāja un šausminājās. Marija šo situāciju jau zināja no galvas, nesteidzīgi virzoties uz notikuma vietu, viņa skaidri spēja saskatīt četrus policijas darbiniekus, kas lūdza pūlim izklīst. Šoreiz notikuma vieta bija daudzdzīvokļu māju ieskauts rotaļu laukums. No apkārtnes vērošanas Mariju iztraucēja spēcīgs grūdiens, gar labo plecu viņai pasteidzās sieviete. Tikai redzot uz zemes guļošo ķermeni un pie tā uz ceļiem nokritušo raudošo sievieti kuras mati bija pilnīgi tādā pašā krāsā kā līķa, arī deguna un zoda formas bija identiskas. Bija skaidrs, ka šī sieviete, kas ar izteiktu maigumu glaudīja uz zemes guļošo ķermeni, it kā mēģinot viņu pamodināt. Taču asiņu peļķes un uzšķērstais vēders šo situāciju padarīja neiespējamu.
Marija to redzēja ne pirmo reizi. Astoņu gadu laikā bijuši jau divpadsmit šādi noziegumi, visiem viens un tas pats scenārijs- līķis, asinis, akurāti uzšķērsts vēders no kura iekšējie orgāni izvilkti ārā no ķermeņa un sakārtoti akurātās kaudzītēs, bet galvenā pazīme – uz pieres, sākot ar matu līniju un līdz pat uzacīm, akurāti uzzīmētas divas melnas līnijas. Bija skaidrs, ka šos noziegumus paveic slims cilvēks, bet ar šādu informāciju nebija gana.
Mediķi kā skudriņas staigāja apkārt līķim, aktīvi skricelēja pierakstus savos bloknotos un uzņēma neskaitāmas fotogrāfijas, pūlis bija izklīdis, melnais pārklājs bija pārvilkts pār ķermeni un viens no mediķiem it kā traucējot valdošajam klusumam nočukstēja: ''Vēl viens..''