To, ka man ir attīstīta fantāzija es zinu. Bet rakstīt es nemāku. Tas ir vienīgais, kāpēc es nekļuvu un nekad nekļūšu par Mārtinu, Kingu, vai par mums labi zināmo Vili Slīkoni. Bērnībā man nebija datorspēļu, nebija nterneta, bet brīvo laiku varēja pavadīt interesanti un labi. Varēja ložņāt pa pagrabiem un jaunceltnēm, varēja mest zemes un dubļu pikas pirmā stāva atvērtos vēdlodziņos. Taisīju "pistonus" no vecām patronu čaulītēm un bāzu uz sliedēm. ( ņem čaulīti, nokasi sēru no sērkociņiem, ieber to iekšā, tad ar tēva flaķenēm aizloki ciet). Kad tramvajs uzbrauc, atskan ellīgs troksnis pa pus rajonu, bet uzreiz jābēg, jo mēģina noķert tramvaja vadītājs un citi liecinieki. Arī mājās varēja jautri pavadīt laiku - no lodžijas liet ūdeni, mest sīkus akmentiņus un tad slēpties lai upuris neredz un nesāk žēloties. Vienu reizi pat viens vīrietis lauzās pa durvīm iekšā, bet cits uzlīda pie mums uz otro stāvu un ielauzās mūsu dzīvoklī. Tad gan nebija labi. Bet vīrietis ieraudzīja, ka mēs nedaudz nobijāmies, atvēra durvis un uzreiz izgāja ārā. Varēja zvanīt nepazīstamiem numuriem un ākstīties.
Tāpēc nedomājiet, ka tad nebija ko darīt. Darīt bija daudz ko. Bieži pat diena nepietika. Bet neskatoties uz to, man patika rakstīt romānus un stāstus. Pirmo "grāmatu" sarakstīju 6 gadu vecumā. Tajā bija ļoti daudz stāstu. Tikai uzreiz gribu precizēt, ka tie stāsti bija debīli. Nebija ne sižeta, ne spriedzes, ne atrisinājuma.
Nolēmu te ielikt savus " romānus" kurus rakstīju vēlākos laikos. Lūdzu, nekritizējiet. Pats zinu, ka sūdi. Bet varat arī apdirst. Man vienalga.
Mani romāni, eposi un citas lietas, no kurām Hemingvejam uznāktu dusmas.17
Pazudušo kapeņu meklējumos.
Piedzīvojumu "romāns". Sarakstītas 80 lapaspuses. Tas ir ļoti daudz, jo visiem pārējiem romāniem lapaspušu skaits ir vēl mazāks. Bet tas nenozīmē, ka sižeta tur ir maz. Normāls rakstnieks no šī skricelējuma uzrakstītu normālu grāmatu, jo aprakstu tur maz, dialogi - tukši, īsi. Jā, es to rakstīju ne pavisam sīks, bet tik un tā tad biju mazs un glups. Ja rakstītu tagad, iespējams būtu daudz labāk, bet gribu atkārtoties - nemāku rakstīt. Tātad, šis raksts ir par avantūristiem, kuri devās uz vienu salu meklēt dārgumus. Ierodoties salā, dārgumu meklētājus gaidīja pārsteigums: - uz salas dzīvoja kaut kādi indiāņi ( aborigēni) un vairāki desmiti noziedzinieku ( ap 30-40, stāstā nekur nav minēts precīzs skaits), kuri te atrada patvērumu no policijas. Viņiem bija sava nometne, bija boss, daudz ieroči. Starp viņiem un indiaņiem bija konflilts. Kā jūs saprotat, viena cilts nevar pastāvēt pret 30 ar šaujamieročiem bruņotiem bandītiem, tāpēc indiāņi atklāti nekaroja. Bet uz salas nebija nekādu izklaižu, tāpēc noziedzinieki indiāņus izmantoja izklaidēm. Rīkoja viltus uzbrukumus, slepkavoja izlūkus, atsevišķi klaiņojošus īpatņus... pat laupīja, slepkavoja no cilts aizklīdušos medniekus vai vācējus. Citiem vārdiem sakot - labi izklaidējās. Kad ieradās avantūristi, bandīti uzzināja par dārgumiem ( kapenēm) un arī sāka meklēt. Galvenie varoņi, savukārt, sāka sadarboties ar indiāņiem. Tad atklājās arī vēl kāda astoņu cilvēku banda, kas dzīvoja slepus un arī zināja par dārgumiem. Šī banda man bija ļoti tuva, tāpēc to es sataisīju ļoti interesantu. Šī banda, kuras boss bija Konstantīns dzīvoja klints alās. Viņi izmantoja avotus klints iekšienē. Uz viena pat izveidoja mazu HES (!!!!!!! Wtf???) Tāpēc viņiem bija elektrība. Arī šie mīlēja izklaides. Tikai viņi brūvēja spirtu. ( no kā??????). Nu jā. Un vēl kas. Šie bija ļoti labi bruņoti. Ļoti labi. Bija pat bruņuvestes un granātmetējs. No kurienes viņi bija, un ko darīja uz salas, nekur es nerakstīju ( jo pats neizdomāju), bet par dārgumiem viņi zināja. Bandā bija arī divas sievietes, bet viena cik gara, tik plata, bet otra liels milzis ( boss Konstantīns bija 70 gadus vecs, sīks, trīcošs alkoholiķis). Stāsts nav pabeigts. ( nepabeigtu man daudz....)
tā viņi ceļoja līdz satika pirmatnējos cilvēkus. Viņi tiem iemācīja dabūt uguni, taisīt dažādus rīkus, un palika dzīvot ar viņiem, jo atpakaļ uz dzimteni tikt nevarēja.
Rakstot šo "grāmatu" izmantoju kādu bērnu enciklopēdiju par dinozauriem, un centos rakstīt izmantojot angļu mērvienības. ( redzēju, ka daudzās grāmatās tā, tāpēc domāju, ka tas ir kruti). :)
p.s.
VISOS manos stāstos sākumā ir kāds vai kādi "lieki" cilvēki, kuri stāsta laikā mirst.
Beigās ir pat ilustrācijas.
Trīs pusdraugi un Paulis.
Jau pēc vāka var saprast, ka arī šis stāsts ir pabeigts.
Trīs pusdraugi, Paulis un daži nevajadzīgi cilvēki aizpeld uz salu atpūsties. Viņi izēd visus pārtikas krājumus, tāpēc Paulis ierosina rīkot medību sacensības - kurš nomedīs vislielāko medījumu, būs uzvarējis.
Paulis atrod mirušu alni, to sadursta, lai izskatās nomedīts un atvelk uz nometni...
Šajā stāstā es plānoju nonāvēt tikai vienu cilvēku - Ansi. Bet rakstot, sapratu, ka viens no galvenajiem varoņiem - viens pusdraugs arī ir "lieks". Tāpēc mira viens personāžs neplānoti. Beigās palika tikai divi pusdraugi un Paulis.
rokoties pa saviem garadarbiem, atradu arī kādu planu burtnīcu, kurā bija 6 īsi stāsti ( katrs pa 1-2 lapaspusēm). Burtnīcu es nosaucu "Melnais humors".
Šie stāstiņi nedaudz atgādina manus domrakstus, kurus rakstīju skolā.
Fragments no stāsta "Pastarīša dienasgrāmata".
Tev patiks šie raksti
