Ilgi nevarēju izlemt vai maz likt šeit savus dzejoļus, ko pārsvarā rakstu aiz drūma "garīgā". Tad nu lūk.. saņēmos! 
Mani murgojumi jeb dzejoļi.6
213
0
Katram savs ceļš ir dots,
Tomēr atrast to var ne visi,
Cauri pārdzīvojumiem tas tevi ved,
Un vēlmēs ieklausīties liek.
Tas var aizvest tevi kur gribi.
Vajag laiku, lai sadzirdētu to,
Ko saka tev iekšējā balss,
Un vēl vairāk, lai saprastu to.
Sāpēs sažņaudzas sirds,
Viens mirklis, un zaudēts tuvs cilvēks,
Viņš skatās tev acīs,
Bet tu zini, ka nav vairs tā kas bija agrāk,
Uzticība pārrāvās kā vijoles stīga.
Tam kam gadiem tici,
Tas ir sagrauts.
Jūties nicināts, nevajadzīgs.
Vienā mirklī tevi sāpina,
Samīca kā papīru un izmet miskastē.
Vienā mirklī...
Es speru soli uz priekšu,
Lai neapstātos,
Viss ko es daru,
Lai turpinātu.
Bez cēla mērķa,
Es jūtos kā pleķis,
Kas reiz izbalēs un neatstās nospiedumu.
Tik daudz sapņu,
Bet tiekties tiem pretīm - mazliet bail.
Vienmēr vajag kādu, kas atbalsta,
Bet ne vienmēr tādu cilvēku ir.
Divas puses karo savā starpā,
Viena vēlas lidot, radīt, cīnīties par savu vietu,
Otra grib palikt laimīga savās skumjās.
Ir grūti strīdēties ar sevi,
Ļaut skumjām uzvarēt ir vieglāk,
Tomēr arī sevi žēlot nav vēlmes.
Ir vienreiz jāatsakas no šī iekšējā konflikta,
Tomēr skumjas ir tas, kas visu padara labāku,
Skumjas ar mēru ir labi,
Bet labi ir arī brīvi lidot un priecāties.
Es ļoti ceru, ka izbaudījāt manus dzejoļus, jo tieši tāds bija mērķis. Es pieņemu kritiku un no tās nebaidos, tāpēc droši rakstiet savas domas komentāros. 
Tev patiks šie raksti
...
