Mana dzeja II5

Ar visu dūmiem mana dvēsele aizkūp,
Vai kādam tas vēl rūp?
Kur skatieni apstājas un klīst,
Tur mūsu zaigojošā nākotne slīkst.

Tikai vēl vienu reizi, vēl pēdējo,
Tad atkal bērzi un namu fasādes dejo,
Kā eleganti gulbji dūmaka ap galvu traucas,
Un velni ar eņģeļiem savā starpā jaucas.

Ak, saldā nāve,
Vējš grib mūs projām dzīt!
Aukstā brīvības sakāve
Liek tumsu no jauna iepazīt.
***
Tu, kas zvaigznes savā sirdī nes,
Neļauj skumjām sevi grauzt!
Dzīves jūra grib tālās dzīlēs vest,
Un drūmu bezcerību paust.

Tu, kam vētra dejo acīs,
Neļauj bailēm uzvarēt!
Debess raudādama sacīs,
Ka viss jau sen ir nokavēts.

Tu, kas meklē ticību ik lietā,
Neatdodies ne Dievam, ne Velnam!
Nekas vairs nebūs savā vietā,
Un karstas asaras kritīs uz delnām.
***
Es zinu gan, ka pašlaik laužu visu sirdis,
Bet, ja beigšu, mani garlaicība tirdīs,
Labā dzīve kļuvusi par nastu,
Katra diena bija daudz par prastu.

Es zinu gan, ka daudziem lieku skumjās ciest,
Un cerību svece ir sākusi jau dziest,
Bet, ko lai daru, sakiet man!
Tumšas balsis šīs dzīves ielās skan...
***
Izmisums manā sirdī plešas,
Vakar sāku dzīvot ēnās.
Robežas nu vairs nav svešas,
Šīs dzīves inde sūcas vēnās.

Kā salds vīns skumjas sirdī lejas,
Domas virpuļo un acis grauž,
Lai dzimst no mūsu skurbās mīlestības dzejas,
Kas prātu trulina un lauž.

-Apreibstiet!- teic Bodlērs
Laika vairs nav gana,
Mūsu dvēselēs ir dzimis zvērs
Un Nāve jau pie durvīm zvana...