local-stats-pixel fb-conv-api

Malduguns. 6.1

80 0

Laiks kļuva drēgnāks un zemi rotāja sadzeltējušas koku lapas, kas čaukstēja zem kājām. Saule tuvojās rietam, un debesis krāsojās arvien tumšākos toņos, kas atgādināja par drīzo ziemu. Ievilku plaušās auksto, dzelošo gaisu un to izelpoju.

Prātā joprojām klejoja domas, kas solījās pamest prātu ne tik drīz, kā es vēlētos. Domāju par Bilu un to, kāpēc viņš tā izturas, kā arī par Sloannu un Ītanu. Viss šķita sajucis, un vairs nekas nebija skaidrs. Zināju tikai to, ka visu vajag atrisināt.

Pārsalušās rokas ieliku jakas kabatās un nolēmu, ka vajadzētu doties iekšā. Drīz kļūs pavisam tumšs. Ar kedu purngalu paspēru dažas lapas, kas palidoja gabaliņu tālāk, un es iegāju pa ēkas durvīm, kas dobji iečīkstējās, kad tās atvēru.

Koridorā nogriezos uz virtuvi, kurā par laimi neviena nebija. Sarkanās rokas noskaloju ar siltu ūdeni, lai man kļūtu siltāk. Pat remdens ūdens likās ļoti karsts, tāpēc aizgriezu krānu un noslaucīju rokas dvielītī. Klusi pie sevis dungoju dziesmu, ko pāris dienas atpakaļ dzirdēju radio.

Uzliku sildīties pienu un sameklēju zefīriņus. Aukstums lēnām atkāpās.
- Uztaisi man arī. - aiz muguras dzirdēju Džona balsi un palūkojos uz viņu.
- Tu nemaz nezini, ko es taisu. - pasmīnot paraudzījos uz Džonu, un atspiedos pret virtuves leti.
- Tam nav nozīmes, - viņš iesmējās, - nozīme ir tikai tam, ka viss tas, ko uztaisi ir garšīgs. Džons ar kucēna skatienu raudzījās uz mani, zinādams, ka tas iedarbosies.

- Nemaz nepielien. - iesmējos un divās krūzītēs iebēru kakao, kuram uzleju karsto pienu. Katrā kūpošajā krūzītē iemetu zefīriņus, un noliku tās abas uz galda.

- Paldies. - Džons uzreiz iedzēra kakao un tik pat ātri atrāvās no tā.
- Apdedzinājies? - smejos par Džonu, kurš joprojām nevarēja parunāt.
- Aha. - viņš izdvesa gārgšanai līdzīgas skaņas, kas lika smieties kā kutinātai.

- Tu esi ļauna! - tēlota sašutumā viņš iesaucās, skatoties uz mani. Velnišķīgi pasmaidīju.
- Atguvi runas spējas? - pasmīnēju un iedzēru kakao, kurš vairs nebija tik karsts. Viņš apstiprinoši pamāja un pasmaidīja.

Ķermenī ieplūda patīkams siltums, kas lika justies daudz labāk. Lūkojos ārā pa lielo logu, no kura pavērās skats uz mežu.

Panemu savu krūzi un piegāju pie tā. Bija patīkami atrasties siltumā un redzēt to, kas notiek ārā un saprast, ka tas viss ir rokas stiepiena attālumā.

- Skaisti, vai ne? - Džons bija man blakus un vēroja mežu un ārā valdošo bālgano miglu.
- Jā. - klusi noteicu. Jutos neparasti. Manī bija daudz dažādu sajūtu, kas jaucās viena ar otru. Redzēju tuvojamies kādu stāvu, kura apveids kļuva arvien pazīstamāks. Ar interesi lūkojos uz viņu. Kad bija redzama viņa seja, uzreiz viņu atpazinu. Bils. Tomēr kaut kas joprojām nebija tā, kā vajadzētu. Viņš likās pavisam svešs.

80 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt