local-stats-pixel fb-conv-api

Malduguns. 1.4

110 0

- Keitlin, pasteidzies! Viņi drīz būs klāt! - dzirdēju Ītena balsi, kas man neļāva koncentrēties.
- Minūte, vēl tikai minūte. - klusi sacīju un ignorēju Ītena nepacietīgo balsi, kas sāka mani kaitināt. Uzmanību veltīju datora spilgtajam ekrānam, kurā nomirgoja uzraksts, ka parole ir nepareiza. Atkal. Noriju kaklā sakāpušo kamolu un mēģināju vēl. Nedroši pieskāros klaviatūrai un ar trīcošiem pirkstiem ievadīju paroli atkārtoti. Vēl tikai divi mēģinājumi un ar mani būs cauri. Ar mums būs cauri.

Joprojām Ītens mani steidzināja un tas nekādi neuzlaboja situāciju. Pacietības mērs sāka izsīkt.
- Pagaidi. - aizkaitināti atbldēju, taču sapratu, ka viņam ir taisnība un vajag pasteigties. Jutu, ka man sāk svīst plaukstas, kad pamanīju kārtējo brīdinājumu, ka parole nav pareiza.

Asinīs sāka mutuļot adrenalīns, taču sirds ritms kļuva arvien ātrāks. Pirksti sāka zibenīgi klejot pa taustiņiem. Es nevaru padoties. Biju jau ievadījusi pusi no skaitļu kombinācijas, kad dzirdēju smagus, steidzīgus soļus, kas nāca mūsu virzienā. Dzirdēju rupjas vīriešu balsis, kas kaut ko neskaidri kliedza. Bailes bija paralizējušas mani, taču veselais saprāts lika lietas labā kaut ko darīt. Cik nu iespējams.

Zibenīgi aizcirtu datoru.
- Pie velna, bēgam! - Ītens kliedza un atrāva mani no datora. Redzēju viņa sejā bailes, kad soļi tuvojās arvien vairāk. Kājas bija kļuvušas nejūtīgas, taču pēdējā mirklī datoru iemetu maisveidīgajā somā. Ītens veltīja man tādu skatienu, itkā es būtu jukusi.

- Tu taču neesi pie pilna prāta! Ātri liec to atpakaļ! - viņš dusmās kliedza, taču es neklausīju. Zināju, ka viņš vēlas tikai labu, taču es nespēju viņam paklausīt.
- Klau, tas viss būs bijis bezjēdzīgi, ja mēs to atstāsim šeit, tāpēc es to ņemšu sev līdzi. - atbildēju Ītenam, kas vēlējās man izraut datoru no rokām un nolikt atpakaļ.
- Tu nesaproti kādām briesmām tu sevi pakļauj. Atdod to. - viņš neatkāpās, taču arī es to negrasījos darīt.

Strīdu pārtrauca šāviens, kad lode tika iešauta stiklā. Apdullinošais troksnis un lauskas bija visapkārt. Haoss bija sācies.

- Skrienam! - tas bija pēdējais, ko dzirdēju, kad Ītens parāva mani aiz rokas un rāva uz  priekšu. Vīru soļi tuvojās arvien ātrāk. Jutu gar ausīm aizsvilpjam lodi un apjēdzu, ka no šī čūsku midzeņa varam arī neizkļūt. Tas bija milzīgs pamudinājums, lai skrietu vēl ātrāk. Par spīti tam, Ītens jau bija man gabalu priekšā, taču zināju, ka viņš vilcinās manis dēļ. Likās, ka no uztraukuma sirds apstāsies, taču vēlējos būt stipra un nepadoties.

110 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Prieks! emotion
2 0 atbildēt
Manuprāt, kvalitatīvi uzrakstīts, Tu proti aizraut! Noteikti sekošu līdzi.
0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt