Mainīgie | 76.nodaļa0

Es kliedzot pamostos, tomēr tas man netraucē turpināt kliegt. Tikko redzētais sapnis bija šausmīgākais vairāku gadu laikā. Šķita, ka viss notiek īstenībā. Panika sapnī ir pārvietojusies uz paniku realitātē.
Kādas stipras rokas man aizspiež muti. Tas liek man saprast, ka tas ir beidzies. Visi ir dzīvi. Ar asarām acīs, es piespiežos Ērikam. Viņš ir dzīvs. Dzīvs. Puisis glāsta manus īsos matus un kaut ko čukst, lai arī es nespēju uztvert ne vārda. Nosapņotais bija pārāk reāls. Tas bija pārāk līdzīgs tam, kas ir iespējams.
Es trīcu, raudu un nespēju to ietekmēt. Es neciešu būt vāja, tomēr šobrīd es tāda esmu. Sapņi mani spēj biedēt pat vairāk par realitāti.
" Viss ir labi. Dzirdi ? Viss ir labi, tas bija tikai sapnis. " Ērika vārdi beidzot sasniedz manu prātu.
Es noraidoši pakustinu galvu. Šobrīd man gribētos, lai viņš mani mierina un tur savās skavās mūžīgi. Tomēr esmu aizmirsusi mazas detaļas. Mēs atrodamies savā veida cietumā, tāpēc, ka mums gadās pārvērsties par dzīvniekiem. Tomēr mūs drīz pārdos izsolē un mēs dosimies uz laboratoriju, kur būsim izmēģinājuma kaķis un pantēra. Un manu suni atstās te, mēs vairs nekad netiksmies.
Manu paniku tas nemazina.
Galu galā es saņemu pļauku. Tas mani tik ļoti izbrīna, ka es uz mirkli beidzu raudāt un izraujos no puiša skavām. Asaras ir aizmiglojušas manu skatienu, tādēļ nākas tās noslaucīt. To vietā gandrīz uzreiz sāk veidoties jaunas, tomēr es redzu pietiekami skaidri, lai saskatītu puisi, kurš stingri mani vēro.
" Pēc pāris minūtēm mums ir jādodas. Nomierinies līdz tam laikam un pastāsti, kas notika. " puisis lēnām nosaka, kā iebarodams man vārdus.
Viņam taisnība. Es saķeru segas stūri un cenšos noslaucīt acis. Elpa joprojām ir saraustīta un prātā virmo sapņa detaļas. Kā lai es saņemos? Trīcošās rokas pat nespēj noturēt segu un tā izslīd no pirkstiem.
Marks nopūšās un, piesoļojis pie manis, palīdz tikt galā ar asaru slapjo seju. Ēriks neiztur ilgāk par pāris sekundēm un pasaka Markam, ka viņš pats tiks galā. Ja es šobrīd nebūtu tik nevarīga, es uzjautrinātos par puiša greizsirdību.
" Par ko tu sapņoji ? " puisis jautā, pietupdamies uz ceļiem, man iepretim.
" Man ir bail. " es trīcošā balsī nosaku, brīnīdamies pati par savu bailīgumu. Vai es nebiju tā, kas metās piedzīvojumos pa galvu, pa kaklu ? Šķiet, Ēriks mani ir pārāk ietekmējis.
" Tu nomiri man uz rokām, Ērik. Pirms tam nomira Marks. " aizžmiegtām acīm stāstu.
" Tas bija tikai sapnis. "
Es atveru acis :" Tas bija sapnis, kurš var pārvērsties par realitāti. Es negribu, lai mēs mirstam. "
Izskatās, ka Ēriks cīnās pats ar sevi. Rodas iespaids, ka viņš knapi valdās, lai nesāktu kliegt.
" Vai tu labāk brauksi pie Edgara un tiksi izmantota kā izmēģinājuma trusītis laboratorijā ? Ja mēs neizdarīsim to šodien, rīt es tevi redzēšu pēdejo reizi. Manuprāt, tas ir to vērts. "
Viņam taisnība. Es vairākas reizes ieelpoju un izelpoju, sakārtoju matus un uzvelku pa virsu savam apģērbam Daniela doto. Tas mūs padarīs mazāk ievērojamus ārā. Man izdosies