Kolerts un Edgars stāv telpas tālākajā stūrī un vēro ārstu noņemam analīzes. Edgara skatiens mani jau sāk kaitināt. Šķiet, viņš neredz neko apkārt.
Noņēmis analīzes, ārsts norāda uz kušeti un liek nogulties. Es jūtu, kā ārsts piestiprina pie vēdera un krūtīm lipeklīšus. Kad vīrieša rokas tuvojas krūtīm, es izaicinoši lūkojos pretī. Viņš to mana. Skatiens sāk klejot visapkārt. Nespēju nepasmīnēt. Varbūt tas ir nejauki, bet cilvēku mulsums mani uzjautrina.
" Tagad nerunā. " vīrietis nosaka stāvēdams pie aparāta.
Tikko viņš nospiež pogu, es iejautājos :" Kāpēc ? "
Tālākajā telpas stūrī dzirdu Edgara smieklus. Arī Kolerts izskatās visai uzjautrināts. Vienīgi ārsts dusmīgi uz mani nolūkojas. Es nevainīgi pasmaidu.
Pēc desmitiem dažādu procedūru mēs beidzot nonākam līdz pēdējai procedūrai - ultrasonogrāfijai. Tur tiek vērīgi izpētīts mans vēders. Šī procedūra piesaista vislielāko uzmanību. Edgars kādu brīdi nododas nevis ekrāna, bet mana tetovējuma vērošanai. Tas tips mani kaitina aizvien vairāk. Pusstundu Edgars un ārsts pēta ekrānu. Nespēju izšķirt ne vārda no viņu " zinātniskās " valodas, tomēr nojaušu,ka viss ir labi.
Iesoļojot savā istabā, es jau esmu gatava krist gar zemi. Neesmu darījusi neko fizisku, tomēr mani spēki ir sevi izsmēluši. Galvas sāpes, kas mani pavada ik mirkli ir mazliet atkāpušās. Godīgi sakot, es tās knapi manu. Vai beidzot man būs miers?
Es ātri nomazgājos un mazliet klupdama nonāku līdz slimnīcas gultai. Man par pārsteigumu, es to uztveru kā glābiņu. Pirmo reizi vairāku gadu laikā, es dodos gulēt diendusu. Šī atskārsme man liek pasmaidīt un atcerēties bērnību. Šeit trūkst vien mammas, kas mani apsedz. Nākas to darīt pašai.
Vēl brīdi es vēroju pustukšo telpu sev visapkārt un sāku lēnām vērt acis ciet. Es jau jūtu miegu sevi apņemam, kad ieraugu pelēcīgu veidojumu. Acis momentā ir vaļā un pat tiek vairākkārt samirkšķinātas.
Pelēkie dūmi ir izvietojušies noteiktā formā. Cilvēka formā.
Ja es būtu tik psihiski nestabila kā vairums psihoterapeitu uzskata, es nodomātu, ka redzu rēgu, tomēr es cenšos sev iestāstīt pretējo. Esmu pie pilna saprāta un man vienkārši ir kaut kas trāpījis acī.
Es pieceļos sēdus un uzlūkoju stāvu sev priekšā, cenzdamās atrast kaut vienu loģisku atrisinājumu dotajai situācijai.
Stāvs ir visai izplūdis. Silueti ir nenoteikti, tomēr tam noteikti ir cilvēka forma. Tā ir sieviete. Apģērbs ir nesaskatāms. Mati izpūruši. Attēls ir pārāk neskaidrs, lai es spētu saskatīt ko vairāk.
Es neticīgi sažmiedžu acis un kādu brīdi atdodos tumsai. Atverot acis es vairs neko neredzu. Viss ir pazudis.
Galvā ieskanās pašas balss :" Psihopāte. "
