local-stats-pixel fb-conv-api

Mainīgie | 57.nodaļa0

Esmu pārāk pārgurusi, lai darītu jebko, kas prasa piepūli. Šī iemesla dēļ, es atsakos iet brokastīs. Domāju, ka sargi mani aiz kājām izvilks ārā, tomēr tas nenotiek.
Visu nakti neesmu gulējusi, apdomājot Ērika vārdus. Šķiet neiespējami, ka viņš ir vainīgs pie tā, kas notika. Nu vismaz daļēji vainīgs.
Visus šos gadus biju domājusi, ka ugunsgrēks bija nelaimes gadījums. Es uzskatīju, ka tieši nelaimes gadījums man atņēma visu, kas man piederēja. Uzzināt patiesību ir kā dabūt ar ķieģeli pa galvu vairākas reizes pēc kārtas. Galvas sāpes, kas mani joprojām vajā, vēl vairāk pastiprina šo efektu.
Trīs klauvējieni un es redzu durvis paveramies. Sargs. Vīrietis ir kaut kur redzēts, tomēr ņemot vērā laiku, ko esmu šeit pavadījusi, tas ir ļoti iespējams. Katru dienu es ieraugu aizvien jaunus sargus. Šķiet, viņi ir neierobežotā daudzumā.
" Jūlija Tropiņa ? "
Viņu datu bāze ir pamatīgi novecojusi. Es jau vairākus gadus neesmu Tropiņa. Aizkaitināta norādu vīrietim uz viņa kļūdu, tomēr viņš paliek pie sava :" Jūsu audžuvecāki ir atteikušies no Jums, sakarā ar jūsu oficiālo nāvi. "
Es esmu mirusi ? Kāpēc es visu uzzinu pēdējā ? Nezinu kāpēc, bet šī vēsts mani īpaši neietekmē. Agri vai vēlu es būtu pasludināta mirusi. Cik ilgi var meklēt cilvēku, kurš vienā dienā vienkārši pazūd ? Ņemot vērā manu audžuvecāku domas par mani, viņi visticamāk pateica policijai, ka es kaut kur nodzēros un pakļuvu zem mašīnas vai pārdozēju narkotikas.
Man nav ne mazākās vēlmes šobrīd klausīties sargā, tāpēc es demonstratīvi aizveru acis.
" Vadība nolēma tevi pārvietot uz medicīnas spārnu, lai veiktu padziļinātas analīzes un uzlabotu veselības stāvokli. " vīrietis robota cienīgā balsī ziņo.
" Prieks par viņiem. " nosaku un apguļos uz vēdera. Kāpēc man vienkārši nevar likt mieru ?
Vīrietis neko neteicis piesoļo pie manis un pamāj, lai es ceļos. Brīdi apdomāju variantus un izvēlos piecelties labprātīgi. Šis sargs izskatās pēc tāda ar kuru labāk nejokot, ja nav vēlmes atrauties.
Galva sareibst un es knapi noturos, lai nenokristu. Uz brīdi esmu pārliecināta, ka manu pelēkus dūmus pie durvīm, tomēr tie acu mirklī pazūd.
Kad mēs izejam pa durvīm, es manu Ēriku, kurš ir atspiedies pret sienu. Viņš uzmet skatienu man, tomēr sastapis manas acis novēršās. Tālāko laiku viņš vēro sargu un pat jautā, kur es tieku vesta. Sargs izliekas nedzirdam jautājumu. Mēs izsoļojam no nocietinājuma zonas un Ēriks pazūd skatienam.
Varbūt tas pat ir labi. Es nespēju uzlūkot puisi nedomājot par viņa izdarīto.

147 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000