Sāpes liek gan man, gan manam dzīvniekam iekliegties. Sitienam izdevās izvilināt visu gaisu no plaušām un tagad ribas neprātīgi sāp. Tomēr vēlamo rezultātu tas nedod. Es joprojām esmu kaķa izskatā un nejūtu nekādas pazīmes, ka liecinātu, ka drīz es atgūšu savu pierasto izskatu.
Bezcerībā apguļos. Varbūt ja es vienkārši gulēšu, tās pāries ātrāk.
" Nē.Turpini. " dzirdu Ēriku atkal nočukstam.
Šoreiz Daniels neaprobežojas ar aizrādīšanu. Viņš pagrūž puisi pret sienu un iesit pa seju. Vīrietis baltajā novēršas no manis un uzlūko Ēriku, kurš nikni verās Danielā. Viņa pirksti ir savilkti dūrēs un elpa paātrinājusies. Viņš ir pamatīgi pārskaities. Deguns mazliet asiņo. Es viņa gadījumā jau sen būtu Danielam bliezusi atpakaļ, tomēr puisis ir pārsteidzoši savaldīgs.
Tomēr ne es. Es apzināti ļauju savam dzīvniekam vaļu un tas šņākdams skrien Daniela virzienā. Režģis, gan mūs apstādina, tomēr tas netraucē kārtīgi nošņākties. Dusmās nezinu, kur likties. Kā viņš uzdrošinājās iesist Ērikam ? Un kāda velna pēc, tas idiots nesit pretī ?!
Daniels piesoļo pie režgā un es metos tam virsū. Puisis neapzināti mazliet pakāpjas uz atpakaļu. Vīrietis baltajā pamāj ar galvu un Daniels it kā sapratis mājienu atkāpjas.
Iekšēji pasmaidu. Viņi saprata.
Tomēr manu īso lepnuma sajūtu iztraucēja brālis, kurš kā no tukša gaisa atrod vēl vienu šprici. Tā atradās atševišķā kastītē. Caurspīdīgs šķidrums. Laikam jau viņi saprata visu savādāk, nekā biju rēķinājusies.
Puisis atrod dīvaina izskata ieroci un tajā ievieto šļirci.
Kad brālis izšauj es cenšos izvairīties. Šprice trāpa aizmugurējā ķepā. Es momentā zaudēju samaņu.
Pamostoties, es saprotu, ka atrodos uz grīdas tajā pašā telpā. Galva ir mazliet smaga, tomēr kopumā jūtos labi.
Es pametu skatienu apkārt, meklēdama kādu dzīvu dvēseli. Liels ir mans pārsteigums, kad ieraugu visus, kuri šeit atradās arī pirms manas samaņas zaudēšanas. Daniels, Ēriks, Kolerts. Vien Valts ir kaut kur pazudis. Drudžaini pieceļos kājās un knapi noturos uz tām. Galva sareibst.
Kamera ir tukša. Vēlreiz pārskatu telpu, meklēdama kādas Valta pazīmes. Es tās atrodu, visai amizantā izskatā - uz kameras grīdas ir izvietojies zirneklis. Tas ir lielāks par tiem pie kuriem esmu pieradusi. Viņš ir pārsteidzoši mierīgs. Šēž un skatās apkārt, it kā šeit notiekošais ir vien filma. Izskatās, ka es esmu vienīgā, kas nespēj sevi savaldīt, lai arī Danielam noderētu kārtīga zilumu terapija. It īpaši uz sejas.
Es uzmetu satrauktu skatienu Ērikam, kurš sēž uz grīdas un tur piedurktni pie deguna. Tas joprojām asiņo lai arī tagad jau mazāk.
Pēkšņi redzu mazo zirneklīti izmainamies un pārvēršamies par bālo Valtu. Puisis izskatās pamatīgi nomocījies.
Daniels atver kameras durvis un izgrūž no tās Valtu.
Kolerts ar smaidu pieiet pie Ērika un čukstus nosaka :" Jūsu kārta, Faraona Ērik. "
Ēriks stāv kameras ielokā pilnīgā mierā. Šķiet, viņu nemaz nesatrauc notiekošais. Tomēr ir redzams arī viņa spītīgais skatiens, viņš labprātīgi nepārvērtīsies, tas ir skaidrs.
Arī Daniels nonāk pie tāda secinājuma un nopūšoties paņem nākamo ampulu. Izskatās, ka tikai Valtam nebija nepieciešama palīdzība. Adata ātri iedurās puiša ādā, bet viņš pat nenoraustās.
Daniels smīnēdams pamet kameru. Viņam šī izrāde sagādā prieku. Neticīgi vēroju viņu. Vai tas būtu tas pats puisis, kurš mani lamāja ja nesasveicinos ar kādu ?
Es atkal pievēršos Ērikam, kurš joprojām mierīgi stāv kameras centrā. Cik es atceros, es gandrīz uzreiz sajutu pirmās pazīmes, tomēr puisis ir pārsteidzoši savaldīgs. Vai viņu vispār tas ietekmē ?
Pēc pusminūtes es saprotu, ka ietekmē gan. Viņa acis maina formu. Nepaiet ilgs laiks, kad cilvēka tumšo acu vietā parādās tāda paša toņa, suņa acis. Izskatās visai...dīvaini. Acis skatās tikai uz priekšu.
Vai tā ir zīme, ka pārvēršanās nogāja greizi ? Satraukta pieceļos no grīdas un piesoļoju pie kameras :" Ērik ? "
Puiša sejas vaibsti uz mirkli atmaigst un arī suņa acis sāk zust. Puisis, to sajutis, atkal saspringst. Šķiet, es viņam traucēju koncentrēties. Vai viņš nespēj pabeigt pārvērtību ?
" Visai iespaidīgi, Ērik. Cik ilgi tu mēģināji apslāpēt savu agresiju līdz spēji šo paveikt ? " Kolerts ierunājas, ieinteresēts apejot apkārt kamerai.
Es vienīgā nesaprotu, kas notiek. Daniels, Kolerts, pat uz zemes izstiepies Valts, saprot, ko tas nozīmē.
" Ko jūs ar to mēģināt pateikt ?" iesaucos, pievēršot pārējo uzmanību. Ēriks paskatās uz mani un suņa acis momentā nomaina cilvēka. Puisis pieliek roku pie savas pieres un koncentrējas. Var redzēt, ka tas sāp. Šķiet, katru reizi, kad es ierunājos, viņš zaudē koncentrēšanos. Pēc brīža puisim izdodas to atgūt.
" Izskatās, ka tavs draugs diez ko daudz nav tev pastāstījis par savu pagātni. " Kolerts ierunājās, tomēr neatbild uz manu jautājumu. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, viņš grib lai to uzzinu es pati.
Ēriks apsēžās uz grīdas un nokar galvu. Tā viņš nekustīgi sēž vairākas minūtes un mani izsaucieni viņu nemaz neuztrauc. Viņš ir iegrimis pats savā pasaulē.
Kad viņš beidzot paceļ galvu, es redzu cilvēcisku, man pazīstamu seju. Puisis vairs nav koncentrēts, drīzāk mazliet pārguris. Daniels viņu izved no kameras.
" Paldies, par visai aizraujošo izrādi. Tagad jūs varat doties prom. " Kolerts nosaka un pats iziet no telpas.
Es pametu skatienu uz Ērika pusi, bet viņš ir demonstratīvi novērsies.
Tas ko es nezinu, rada man vēlmi uzzināt. Esmu ziņkārīgs kaķis.
