local-stats-pixel fb-conv-api

Mainīgie | 40.nodaļa1

Es nebiju cerējusi pamosties. Pēdējais, ko atceros ir šāviens, Tad kāda velna pēc es jorpojām esmu starp dzīvajiem ?
Lēnām paveru acis un vairākkārt tās samirkšķinu.
Es atrodos salīdzinoši mazā telpā, ar pelēkām sienām un restēm, kas aizstāj ceturto sienu. Tajā nav nekādu mēbeļu, izņemot mazus soliņus pie sienām. Visi soliņi ir aizņemti. Ar atvieglojuma sajūtu secinu, ka visi esam dzīvi. Lielākā daļa ir pusmiegā. Pie pilnīgas samaņas esmu vien es, Andrejs un Elza.
Gaiss ir drēgns un mitrs. Šķiet, atrodamies pagrabstāvā. Aiz restēm manu istabu un vēl dažas kameras. Tās gan ir tukšas. Nespēju izšķirites - tas ir labi vai slikti.
Roku locītavās durās metāls un es uzreiz saprotu, ka tie ir rokudzelži. Tādi paši, kā policijas iecirknī.
Izmisuma dzīta es tos vairākkārt cenšos sist pret sienu aiz muguras, tomēr tas ir veltīgi. Lai sevi kaut cik nomierinātu, es ieklausos skaņās. Ūdens pilieni, zoļu švīkstoņa, saraustīti elpas vilcieni. Elzas sirds skrien maratonu, bet Andrejs ir vien mazliet satraucies. Šķiet neiespējami, tomēr arī es nebaidos. Jā, es esmu dusmīga un nikna, tomēr ne nobijusies.
Pēkšņi mana kaķa dzirde uztver sarunu. Tā notiek diezgan patālu no šīs vietas, tādēļ nākas kārtīgi nokoncentrēties. Pēc trešā mēģinājuma tas sanāk.
" Vai visi ? " kāda pieauguša vīrieša balss jautā.
" Jā. Daniels godam pastrādājis. " krietni jaunāks padotais atbild.
Es nesadzirdu turpinājumu, jo mana dzirde jau atkal mani nodod un neļauj saklausīt turpmākos vārdus.
Izmisuma dzīta es cenšos vismaz daļēji atvieglot sēdēšanu un nīkšanu šai kambarī. Es mēģinu atcerēties kā filmu varoņi ar aizmugurē sasietām rokām manījās dabūt tās priekšā. Tas aizņem visai daudz laika un liek kārtīgi izlocīties, tomēr tas ir to vērts. Es beidzot kaut cik valdu pār savām rokām. Būs vieglāk sevi aizsargāt, ja tas būs nepieciešams.
Pēkšņi arī Valts atver acis. Puisis izskatās ne pa jokam satraucies. Viņš nepārtraukti kaut ko murmina zem deguna un rausta roku dzelžus. Pārsteigta saskatos ar Andreju. Viņš noraidoši pašūpo galvu un es to saprotu kā zīmi - nelien pie viņa. Un tik tiešām - pēc pāris minūtēm puisis pats nomierinās. Viņš truli skatās vienā punktā un šķiet atdevis visu savu koncentrāciju tam.
Paiet vēl kāds laiciņš līdz Madara pamostās. Viņa vērtējoši nopēta telpu, tad mūs un galu galā vienkārši atspiežās pret sienu un aizver acis.
Vienīgais gulētājs ir Ēriks. Esmu zaudējusi laika izjūtu, tomēr varu apzvērēt, ka viņš guļ jau vairāk kā stundu ilgāk par pārējiem. Puiša vaibsti ir atslābuši un krūtis lēnām cilājas. Ļoti lēni. Uztraukti ieklausos viņa elpas vilcienos. Tie ir īsi un reti. Jūtu sevī augam paniku. Puisis izskatās bālāks nekā parasti, tomēr es nespēju saprast vai tas ir dēļ pārdzīvotā pēdējās dienās vai dēļ kā cita. Es pieskrienu pie puiša un viegli sapurinu. Nekādas reakcijas.

148 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Negalini Ēriku emotion .

1 0 atbildēt