local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #662

89 0

Džordžs


Manas kājas pašas sāk nest mani uz priekšu nevis tāpēc, ka būtu pagājušas tieši 10 minūtes kopš Sāras ieiešanas mājā, bet gan tādēļ, ka esmu izdzirdējis šāviena troksni, kas atbalsojās visā mežā, izbiedēdams kokos sēdošos putnus.
Nojauta saka priekšā, ka šāvējs ir bijis Mariss, nevis Sāra. Šaubos, ka viņa vispār prot šaut. Skrienu cauri aizaugušajam dārzam, ignorēdams brikšņus un zarus, kas nemitīgi vēlas saķert mani aiz apģērba. Es skrienu, sviedru lāsēm izspiežoties uz pieres. Man ir jāpaspēj. Jāaptur šis neprāts.
Par laimi, Sāra ir atstājusi vaļā kādu nelielu lūciņu, pa kuru es varu ielīst iekšā. Tā ved uz pagrabu, kur smird pēc pelējuma un grauzēju izkārnījumiem. Vienīgais, ko šajā puskrēslā saskatu, ir kāpnes uz augšu un ar to man pietiek. Asinis šalc ausīs un adrenalīns aizvien vairāk izdalās asinīs.


Esmu gatavs izspert durvis, ja būs tāda nepieciešamība, tomēr tās ir vaļā. Vienalga atsperu ar kāju durvis un ļauju tām atsisties pret stenderi. Man nav ne jausmas, kāds ir šīs būdas izkārtojums, taču es metos tajā virzienā, kur rāda acis. Esmu nonācis dzīvojamajā istabā, kur vientuļi vidū sakņupis sēž vecs, izdilis dīvāns. Tad es pamanu uz grīdas guļam Sāru.


Man pietiek tikai ar sekundi, lai saprastu, ka viņa ir ievainota. Viņa cenšas piecelties, taču ievainojums kājā ir pārāk liels.
-Džordž...viņš...aizbēgs... - Sāra izmoka vāru vaidu pār bālajām lūpām. Tad viņa ar pirkstu norāda uz augšstāvu.
-Es tūlīt atgriezīšos. Viss būs labi. - Noglāstu Sāras roku un turpinu skriet augšā, no domām izmetot nepatīkamo ainu ar viņas saplosīto lielu.
Otrajā stāvā ir vairākas durvis. Uz labu laimi izvēlos vienas no tām.
-Mia! - Es iekliedzos, cerot, ka viņa vēl aizvien ir tepat. Mani vairs neuztrauc Mariss un viņa neprognozējamība. Man vajag atrast Miu un aizvest viņu prom.


Atverot vienas no durvīm, uzreiz pamanu bērnistabai līdzīgu iekārtojumu. Mēbeles ir novecojušas, bet pa grīdu izkaisīti kaut kādi zīmējumi un mīkstās rotaļļietas. Šī nav īstā istaba.
Atveru otras durvis, tomēr mani atkal piemeklē vilšanās. Tā ir tukša, tomēr, visticamāk, tieši te ir bijusi Mia. Var redzēt, ka gultā kāds ir gulējis, uz grīdas mētājas atvērts koferis, bet tajā nav nevienas pašas mantas. Aiz loga saklausu motora rūkoņu un metos pie loga.


Tas ir vaļā. Aiz mājas parādās kāda mašīna. Tajā sēž divi cilvēki. Es pamanu Miu, un viņa pamana mani. Mūsus skatieni sastopas, un meitenei paveras lūpas, tomēr viņa neko nesaka. Viņa, protams, ir izbrīnīta. Es vēlos mesties ārā pa logu un skriet viņiem pakaļ, tomēr tad atceros par guļošo Sāru.
Ja es tagad aiziešu, viņa noasiņos tepat, šajā suņu būdā. Iekožos dūrē un iesperu ar kāju pa skapi, kurš atrodas līdzās. Tā durvis atveras un manā priekšā izveļas vesela kolekcija kaut kādu fotogrāfiju. Man tām nav laika.


Metos atpakaļ pie Sāras. Viņa ir piecēlusies sēdus un mēģina apturēt asiņošanu. Sāras rokas mirkst pašas asinīs.
-Viņš aizbēga. - Es saku caur sakostiem zobiem.
-P...piedod. - Sāra izdveš. Sāpju dēļ viņa gandrīz vai nespēj parunāt.
-Gan mēs viņus panāksim. - Es saku, cerībā, ka varēšu noticēt pats saviem vārdiem.
Palīdzu Sārai atbrīvoties no biksēm, lai piekļūtu brūcei. Tā nav milzīga, tomēr lode ir palikusi iekšā.
-Mums jāatrod tuvākā slimnīca. - Es saku, mēģinādams vienu bikses staru izmantot kā žņaugu. Sāra strauji papurina galvu un sakož zobus. Pagaidām viņa turas tīri labi.
-Mu...mums viņš...jā...jānoķer. - Viņa izgrūž.


-Par vēlu. Viņš tikko aizbrauca ar visu Miu. - Es saku un vēlos sevi iepļaukāt. Man nevajadzētu būt tik pesimistiskam.
-P..paies kāds laiks līdz v...vi...viņš nonāks...uz šosejas. Džordž, mēs nevaram nepas...pēt. - Sāra saka.
Īsi pamāju un paceļu sievieti uz rokām. Par laimi, viņa ir pūciņas svarā, taču ārdurvis ir ciet. Dodamies cauri pagrabam. Sāra ar savām asinīm ir notašķījusi arī mani.
Jūtu dzelzs smaku iecērtamies nāsīs. Viņa jau ir zaudējusi krietnu daudzumu dzīvības sulas. Uzliktais žņaugs ir vaļīgs, tāpēc pēc iespējas ātrāk mums ir jātiek līdz mašīnai.


Skrienu, cik spēka, cauri mežam, izvairoties no milzīgām koku saknēm un krūmiem. Pēc aptuveni 20 minūtēm esam sasnieguši galamērķi.
Dženija nobāl, ieraugot Sāras ievainojumu, bet neko nesaka. Mias mamma klusē.
-Viņi pirms kādas pusstundas aizbrauca. - Es saku, iesēzdamies vadītāja vietā. Sāra ir iekodusies apakšlūpā un cenšas nekliegt.
-Sāra, tev vajag uz slimnīcu. - Dženija saka, drebošā balsī.
Viņa atkal ietiepīgi papurina galvu.


-Labi, es tev pārsiešu brūci. Esmu gan tikai vēl pirmā kursa studente medicīnā, bet mums nav citu iespēju. - Viņa saka.
Mias mamma ieņem vietu man blakus salonā, bet Sāra iekārtojas uz aizmugurējā sēdekļa. Dzirdu, kā Dženija klusā balsī saka, ka viss būs labi.
-Brauc...taisni, tad pagriezies pa labi. - Sāra saka, un es klausu.
-Mēs taču viņu atradīsim, vai ne? - Kerola bijīgā balsī vaicā. Es pamāju. Nevēlos skatīties viņai acīs un melot.


Ik pa brīdim Sāra saka, kur man jābrauc, lai mēs būtu Marisam priekšā.
Tad es pamanu viņa mašīnu. Tā iegriež pa kreisi kādā šaurā celiņā. Es sekoju, man nav citas izvēles. Visi sēdošie ir aizturējuši elpu.
Viņš traucas uz šoseju, kas ir tepat blakus. Mariss brauc ātrāk par mani.
Ja es kaut ko neizdomāšu, viņš aizbēgs.


Arī es izbraucu uz šoseju un sekoju viņa mašīnai. Aizvien tuvāk un tuvāk, cerot, ka mani neapturēs policija.
-V..viņš noteikti iegriezīs nākmajā krustojumā un iebrauks apdzīvotajā zonā. Tur būs daudz mašīnu un mēs viņu pazaudēsim. - Sāra bilst.
Iespiežu gāzes pedāli vēl vairāk grīdā un sakožu zobus. Esmu pavisam tuvu, bet arī krustojums tuvojas. Pretējā josla ir brīva.
-Turieties! - Es uzsaucu un nonācis pietiekami tuvu viņa mašīnai, strauji pagriežu stūri, ietriecoties Marisam sānos.
Pēdējais, ko dzirdu, pirms notiek neizbēgamā, manis paša izraisītā avārija, ir sieviešu kliedzieni un birstoša stikla skaņa.

89 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
LOL. Nedodiet ieročus tiem, kas neprot ar tādiem apieties. Vispār jau Džordžs un Sāra ir reāli pretendenti uz Dārvina balvu... emotion Un es nebrīnīšos, ja viņi stāsta gaitā, runājot Andžas vārdiem, dabūs katrs pa gardai kūkai emotion
6 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt