local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #235

217 0

Teju bez spēka iekrītu Dženijas apskāvienos. Ir tik labi atkal būt "mājās", ka man gribas aiz priekiem raudāt, kaut gan tam nepietiek spēka. Kopumā es neesmu gulējusi kādas 24 stundas, jo lidmašīnā man izdevās aizvērt acis uz pāris stundām, bet arī tajā laikā man rādījās murgi par Marku.
Esmu priecīga, ka lidostā nebija Marks un negaidīja, kad es parādīšos, tomēr tirpiņas aizvien pārskrien pāri visam augumam, atceroties viņa klātbūtni veikalā. Viņa spēcīgās smaržas aizvien jūtamas degunā, lai kā arī es censtos tās ignorēt.


Uzlieku galvu draudzenei uz pleca un ļauju kārtējam taksometram mūs nogādāt kopmītņu korpusā. Aizveru acis tikai minūti, bet tad sajūtu Dženijas roku, kura ieķērusies manā apģērbā.
-Mia, mēs esam klāt! Pietiek gulēt! - Viņa saka un velk mani ārā no mašīnas, kaut gan esmu gandrīz vai aizmigusi un nesaprotu neko, kas notiek apkārt. Acīs iespīd spilgta pavasara saule un tās sāk asarot.
Esmu laimīga iekrist atkal savā neērtajā, vienvietīgajā gultā un aizmigt turpat uz vietas. Ar somu uz pleciem, drēbēm un apaviem.


Kad pamostos, aiz loga jau ir satumsis un Dženija pacietīgi studē kaut kādu superbiezu enciklopēdiju. Lielais nogurumus ir mazliet pārgājis, tādēļ jūtu, kā pamazām enerģija atgriežas. Kuņģis arī liek par sevi manīt, tāpēc apmānu to ar lētu un negaršīgu mušļa batoniņu. Kamēr Dženija nepievērš man uzmanību, es no jauna aizveru acis un beidzot pievēršos vēstulei, kuras kopija glabājas manā telefonā.


Es to neesmu atvērusi, lai gan man bija daudz iespēju. Patiesību sakot, es vienkārši baidos uzzināt kaut ko tādu, kas varētu sagriezt visu kājām gaisā.
-Hei! Nedomā aizmigt vēlreiz! - Dženija iemet man ar kaut kādu žurnālu, bet es tikai par atbildi nomurminu kaut ko nesaprotamu zem deguna.


-Mia, tu esi nogulējusi gandrīz vai diennakti! - Viņa neliekas mierā, tāpēc šoreiz atveru vienu aci.
-Ko? - Es pusaizmigusi atjautāju. Man nav ne jausmas, par ko viņa runā.
-Tieši tā. 22 stundas, ja gribi zināt precīzi. Tāpēc celies, velies un stāsti! - Draudzene atkal mani purina, un es negribīgi pieslejos sēdus gultā, jūtot, kā sareibst galva.


-Zini, man jau šķita, ka tu esi atstiepusi kātus. Vairākkārtīgi centos tevi pamodināt, bet tu nemaz nekustējies. - Viņa saka, bažīgi uzlūkodama mani, - Tev viss labi?
-Jā, kur nu vēl labāk. - Es ironizēju, beidzot atbrīvodamās no zābakiem, somas un virsjakas, - Vispirms es ieiešu dušā, bet tad parunāsim. - Uzstādu ultimātu un pieceļos kājās.
-Eu, tā nav godīgi! Tu jau tā mani turi neziņā! - Dženija protestē, bet es tikai paraustu plecus un izeju pa durvīm.


Mazgājoties dušā un ļaujot siltajai ūdens tērcītei plūst pāri manam ķermenim, man atkal gandrīz uznāk raudiens, bet es noturos. Noveļu to visu uz pārgurumu, kaut gan es domāju atkal par ģimeni, kuru esmu pametusi novārtā, labāko draudzeni, ar kuru gadiem veidotās attiecības nu ir pamatīgi sašķobījušās un draud sabrukt kā tāds kāršu nams. Problēmām klāt vēl nākušas Marka sievietes – Elēna un Sāra.


Nez ko viņš nodarīja Elēnai? Laikam jau, ka neko nopietnu, ja viņa pēc tam viņam piezvanīja. Aizdomājos par to, ka, iespējams, visu mūsu satikšanās laiku viņš regulāri sazvanījās ar savu sievu. Iespējams pat brauca pie viņas, pavadīja kopā naktis, bet manā klātbūtnē izlikās par brīvu vīrieti, kuru nesaista neviens ģimenisks pienākums.


Elēna zināja par mani? Kā viņa to uztvēra? Varbūt abi pasmējās pie vīna glāzes par kaut kādu pubertātes nomāktu skuķi, kurš neprātīgi saķēries teju trīs reizes vecākā vīrietī.
Aizgriežu ūdeni un ietinos dvielī. Dženija noteikti aiz ilgās gaidīšanas būs pasākusi kaut ko traku.
-Beidzot tas brīdis ir klāt. - Es saku, izpūzdama elpu. Mēs sēžam viņas gultā, es atveru datoru, jo esmu uz savu e-pastu pārsūtījusi fotogrāfiju no telefona, lai to varētu lasīt palielinājumā.
Varbūt, ka to nevajadzēja rādīt istabas biedrenei, taču nu jau ir par vēlu. Bez tam, viņa jau tāpat pietiekami daudz zina.
Rokraksts ir plats un vietām nesaprotams, bet mēs izlemjam lasīt klusumā. Tā būs vieglāk. Vismaz man.


"Mammīt! Mīļo mammīt...
Tu nezini, cik grūti ir rakstīt pēdējo vēstuli mūžā. Katrs pateiktais vārds ir no svara. Jocīgi, ka es pat neatceros, kad esmu pēdējo reizi rakstījusi ar īstu pildspalvu uz īsta papīra, bet runa nav par to.
Runa ir par to, ka nākamreiz, kad tu mani satiksi, manu ķermeni būs pametušas jebkādas dzīvības pazīmes. Biedējoši, vai ne? Ja tā labi padomā, tad nemaz tik traki nav, jo es zinu, ka mana nākamā dzīve būs daudz labāka, tāpēc arī tu diži neskumsti.


Lai gan mēs esam bijuši ļoti tuvas un tu zini gandrīz visu par mani, ir noslēpumi. Mana karjera un darbs, ko no sirds ienīdu, bija tikai iemesls, lai izrautos no briesmīgās realitātes, ka kā tāda skābe saēdusi visu labo, kas manī vēl bija palicis.


Patiesībā es ienīdu to visu modeles padarīšanu. Mūžīgās modes skates, ietērpšanās apģērbā, kas ir tik šaurs, ka nevar lāgā ievilkt elpu...un tās sasodītās grimma kārtas, pēc kuru noņemšanas seja ir sasarkusi un viscaur pūtītēm. Atrašanās prožektoru gaismā, kad par tevi siekalojas simtiem tūkstošu nepazīstamu vīriešu, nav patīkami.


Es nekad tev to neatklāju, jo negribēju sarūgtināt. Tu taču tik ļoti vēlējies, lai esmu veiksmīga modele, kurai ir pietiekami daudz naudas. Jūs abi ar Marku!!! Es jutos kā tāds jūsu vergs, kas dara to, ko jūs gribas, nevis, ko es pati.
Mēs tik bieži bijām kopā, bet ne reizi tu neredzēji cauri manai maskai (vai varbūt grimma kārtai). Tu skatījies uz mani, bet ne manās acīs. Tu itkā mīlēji mani, bet ne pa īstam. Varbūt tu jau zināji, un es tev biju kļuvusi pretīga?


Tu taču noteikti nojauti par katru reizi, kad Marks(es nespēju viņu nosaukt par tēvu) tuvojās manai guļamistabai. Tu noteikti dzirdēji katru manu kliedzienu un palīgā saucienu, tikai izlikies to neredzam!
Tad es biju maza un to visu piedevu. Es biju naiva, domāju, ka tu tiešām neko nezini. Mazgājot vannā tu tīšām neskatījies virsū maniem zilumiem, vai ne? Kāpēc, mammu? Vai tev ir bail no viņa?
Kāpēc tu ne reizi neizglābi mani?! Kāpēc tu ļāvi tam tēviņam salposīt manu bērna ķermeni un arī dvēseli!


Kļūstot pieaugušākai, nekas nemainījās. Viņš man draudēja, ka izpostīs visu dzīvi, ja kādam ieminēšos kaut vārdiņu par to, kas noticis. Bet viss jau bija izpostīts.
Man bija apnikušas tās regulārās tikšanās lētajos numuriņos, kad viņš darīja visu, kas ienāca prātā. Un pēc tam viss. Tukšums.


Es tā vairs nespēju, saproti?! Esmu nogurusi no mūžīgās kalpošanas un atrašanās prostitūtas ādā! Prostitūta, kas kalpo savam tēvam.
Un tāpēc es gribēju atbraukt pie tevis vēl pēdējo reizi, būt tā, kas esmu–salauzta meitene, kura alkst mātes pieskāriena. Es tev meloju, bet tu man ticēji. Es raudāju, tu tikai tukši mierināji.
Mammu, kāpēc tu negribi redzēt to neglīto patiesību?!
Gribi, es tev parādīšu, kāda ir patiesība? Gribi to redzēt?!
Rīts gudrāks par vakaru? Ne šoreiz.


Šoreiz rīts tev atnesīs kaut ko tādu, kas liks tev saprast visas kļūdas.
Ardievu. Žēl, ka nekad es vairs nespēšu ieskatīties tavās acīs, lai redzētu, vai tu nožēlo vai jūties atvieglota.
Marks nejutīsies, un tieši tāpēc tas man sagādā tādu baudu.
Paliec sveika.
Sāra."

Vēstule ir galā. Jūtu, kā pār maniem vaigiem rit asaras. Arī Dženija raud.

217 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

 emotion 

+

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt
Rakstu nelasu- neinteresē, bet par titulbildi pluss!
1 5 atbildēt