Luīze.
Luīze ir pašā slavas virsotnē. Visu šo gadu smagais darbs beidzot ir vainagojies panākumiem. Uz ielas uzglūn žurnālisti, fani, paparacī. Izejot no mājas Luīzi pavada apbrīnas pilni skatieni. Kā aktrise viņa savā dzīvē ir sasniegusi visu. Bet tikai kā aktrise. Iegrimusi darbā viņa aizmirsa par ģimeni, draugiem un sevi. Tagad sēžot dārgas viesnīcas greznākajos apartamentos viņa saprot, ka nav neviena patiesa drauga, kam pastāstīt to, ka pienākusi vēstule, kurā ir vēsts, ka mirusi viņas māte. Māte, par kuru Luīze bija aizmirsusi, pametusi novārtā, atlikusi vēlākam laikam. Tagad, kad viņas vairs nav, Luīzes galvai vajadzētu būt pilnai ar jaukām bērnības atmiņām ar mammu. Bet tādu nav. Gandrīz svešiniece. Retu reizi māte ir mēģinājusi Luīzei tuvoties, bet tā vienmēr ir viņu atraidījusi aizbildinoties ar smago darbu. Tagad viņa vēlās, kaut būtu kādreiz pasēdējusi ar mammu, parunājusies, uzkausījusi, izklaidējusies. Likās, ka kam tādam vienmēr vēl būs laiks. Bet tagad tas ir iztecējis. Neizmantots, bezjēdzīgs. Vēstuli ir rakstījusi jaunākā māsa. Dažas tukšas rindiņas. Bez emocijām. Arī laiks ar māsu ir zudis. Arī tā Luīzei ir svešiniece.
Meitenei gribējās raudāt kā mazam bērnam. Vienkārsi pazvanīt kādam, kurš būtu gatavs uzklausīt viņas bēdas, mierināt. Bet neviena tāda nav. Tikai ar slavu iegūtie „draugi”, kuriem ir pašiem savas rūpes. Egoisti un pielīdēji. Ja Luīze nebūtu pasaulslavena aktrise neviens no viņiem uz viņu pat nepaskatītos.
Luīze sažņaudza savas smalkās rokas. Pēc trim dienām gaidāmas bēres. Viņa tur ieradīsies viena. Tur viņa pavadīs mūžīgā miegā vienīgo cilvēku, kurš Luīzi ir kādreiz mīlējis. Tieši šī apjausma izraisīja asaras. Vienīgais cilvēks, kuram viņa ir rūpējusi. Vienīgais cilvēks, kurš ņemtu viņu atpakaļ lai ko arī viņa nebūtu nodarījusi. Tēvs miris neilgi pēc meitas dzimšanas un vienīgā māsa ir svešiniece. Vajadzētu pazvanīt māsai, bet runāt viņa tagad negribēja. Iespējams, ka balss ir aizsmakusi un nevienam nevajadzēja zināt par viņas sāpēm. Luīzei jābūt stiprai. Ja žurnālisti par šo uzzinās, presei būs svētki nedēļās garumā. Ak, tu muļķe! Luīze sev teica. Kā gan šādā brīdī viņa vēl spēj domāt par presi un savu slavu? Mežonīgas asaras izlauzās uz āru un viņa skaļi šnukstēja.
-Neraudi, meit!- pazīstama balss teica. Luīze tūlīt pārtrauca raudāt un ieklausījās.
-Mammu?
-Es esmu tepat, mīļā.
Luīze pielēca kājās un metās pie loga, jo likās, ka balss skan aiz stikla. Viņa plaši atvēra logu, bet tur neviena nebija.
-Mammu, mammu, mammucīt. Kur tu esi?- viņa raudāja. Likās, ka balss skan tālāk.
-Tepat, meitiņ. Nāc un samīļo mani. Es tevi sasildīšu.- balss skanēja tik aicinosi un tāli.
-Mammu, es tevi neredzu. Kur tu esi?- Luīze neprātā izliecās pa logu un juta kājas atraujamies no zemes. Četrpadsmitā stāva istabiņa pazuda un Luīze juta aukstu vēju. Likās, ka tajā pat brīdī ķermeni apņem asas sāpes. Viņa pat nejuta asfalta negludumus. Visur bija tikai neaprasktāmas sāpes.
-Māmiņ, palīdzi!- viņa pāsteigta čukstēja ka mazs bērns,kas piešāvis roku pie karsta katliņa. Pār lūpām notecēja asins tērcīte. Likās, ka ielas kņada ap viņas salauzto ķermeni ir aprimusi un cilvēki šausmās apkārt nezin ko darīt. Pēkšņi izcēlās nenormāls troksnis. Visi kaut ko kliedza un sasaucās. Neviens neieklausījās nokritušās meitenes murmulēšanā. Visi tikai centās viņu apklusināt, lai viņa taupot spēkus. Ārsti jau esot izsaukti. Viss būšot kārtībā.
-Mammu.. es tevi mīlu! Palīdzi.. man..- tie bija Luīzes pēdējie vārdi. Acis pārsteigumā un neprātā plaši ieplestas sastinga, un seju apņēma miers. Tagad viņa ir pie savas mātes. Tagad viņa saņēm dzīves laikā zaudētos apskāvienus, skūpstus, siltumu. Tagad viņu kāds mīl.
