Latvija bija dzīva. Tā sarunājās ar mani. Sākumā es neticēju. Tā vaicāja:,, Vai, bēgot no manis, Tu tuvojies sev?” Es domāju, ka jūku prātā, bet, kad palūkojos visapkārt, sapratu, ka mani uzrunā.
Jautājums bija gaužām vienkāršs, bet mulsinošs.
Sāku domāt par vaicātāju. Viņa izskatījās tā, ka gribēju citēt Māru Upmani-Holšteinu :,,Par daudz šeit pagātnes un patiesības rūgtas.” Tomēr viņa piesaistīja acu skatienu, tik melanholiski cerīgas izskatījās tās acis, pārāk daudzi bija to jau pametuši, un pārāk daudzi aizgāja, pat pār plecu neatskatīdamies. Jā, tas bija netaisni.. Mēmi tā jautāja man: ,,Vai tiešām arī es tēlošu Sprīdīti svešzemē? Vai tomēr laimi meklēšu šeit? Vai nesīšu tās vārdu pasaulē? Vai vienkārši dubļos mīcīšu to? Šo viņas sirdi salauzīto.”
,,Es nezinu,” skanēja mēma atbilde.
Viņa čukstēja: ,,Iedomājies, ka manis nav. Kā jūties Tu?”
Un tad tas notika. Es sajutu sitienu pakrūtē. Nē, Tev ir jābūt. ,,Mēs akli, vienmēr redzot tikai gružus apkārt,” bet ieskatoties redzam arī citu pusi. Pēkšņi nepārvaramas patriotisma saites cieši mani sēja. Nē, tā nebija nekāda iluzora pasaule, tā bija mana pasaules uztvere. Es izjutu Latviju kā sevi pašu, tā vienmēr bija bijis, tikai es neapjautu to. It kā tā būtu viņas identitātes izpausme, kas vērtos no spoguļa otras puses man pretī. Tik netverama sajūta, tomēr īsta. Dažreiz skumīgi nesaprasta sev šķitu, tomēr tā bija piederība, ko jutu. Beidzot sapratu to.
Gadiem ilgi meklēju satvaru savai dzīvei, bet sapratu tik tad, kad Sprīdīša lāpstu jau pati rokās turēju. Es biju viņa, bet viņa nebija es. Mēs veidojām vienotu patriotisma frekvenci. Viņas āda tāpat kā pagātne bija melnbaltiem plankumiem izdaiļota, izskatījās pēc vitiligo, taču nē, tā bija pieredze viņas eksistences gaitā. Tomēr viņa smaidīja.
,,Kāpēc Tu smaidi?” jautāju.
,,Tāpēc, ka jūtu to, ko jūti Tu.”
,,Tas būtu?”
,,Cerību uz skaistāku nākotni, uzticību man, lojalitāti un pietāti, jūtu, ka lai vai kurp Tu dosies, Tu atgriezīsies. Jūtu, ka nepametīsi mani nelaimē. Jūtu, ka nevēlies mani pazaudēt un ka pat vienkāršākās lietas manī Tevi dara laimīgu. Jūtu, ka nevaino pie visas pasaules nelaimēm mani – Latviju, vai tā politika vai daba, Tu neraudi par to, jo zini, ka viss pa mutuļojošu straumi vien plūst ”
,,Kā Tu zini?”
,,Jo Tu esi manā konsistencē.”
Šķita, ka Latvija jautā: ,,Vai, bēgot no manis, Tu tuvojies sev?” Tā bija ilūzija, bet tomēr tas bija jautājums, kuru viņa vairs negribēja uzdot man. Jo šoreiz viņa zināja atbildi. Un viņas spoguļattēls man pasmaidīja.
