Mani sauc Guntis, es piedzimu 1993. Gadā, Zondaku ģimenē, bet man ir vēl otra ģimene, es piedzimu ne tikai savai mammai Antrai, bet zemei, zemei no kurienes es esmu nācis un uz kuru es pēc pārdesmit gadiem aiziešu, es piedzimu Latvijai. Šī mana otrā mamma mani nemācīja, ļāva pašam augt, ļāva izvēlēties kam ticēt, kam novēlēt savu dzīvi. Viņa man ļauj izlemt par sava klēpja pamešanu, aizbraucot citur.Šī mamma nerunā, viņa ļauj pašam saprast, saprast kādā valodā es runāšu, kādu zemi mīlēšu, ko domāšu.
Tagad 19 gadu vecumā es esmu sapratis, ka šo savu otro mammu es nepametīšu, cīnīšos līdz pēdējam, bet savu tautu un zemi es pamest nedrīkstu. Varbūt skan dīvaini, bet mana mamma ir tikai 3 gadus vecāka par mani, tomēr tā ir pārdzīvojusi vairāk kā gadsimtu, no sākuma kā ideja, tad kā labākā cīnītāju vieta Eiropā. Tieši tāpēc es Latviju pamest nedrīkstu, mammas nepamet. Daudzi savu Latviju pameta Ziemassvētku kaujās, laikā, kad bija izvēle aizbēgt vai cīnīties, tūkstošiem cilvēku izlēma cīnīties, stāties pretī vācu karavīriem, pamest savu mammu uz mūžīgiem laikiem. Esmu bijis četros šo kauju atceres pasākumos, izjutis salu un kauju gaitu uz savas ādas. Esmu sapratis to, ka lai man būtu šāda mamma tā tika aizstāvēta, nolieta ar asinīm no Liepājas līdz Daugavpilij. Simtiem tūkstoši cīnījās, lai tāds kā es tagad varētu sēdēt šeit un rakstīt šo eseju LATVISKI, klausīties latviešu mūziku un nēsāt Latvijas karodziņu uz kreisās rokas, lai tuvāk sirdij, vienmēr līdz. Šī mana mamma savu vārdu pasaulei pieteica 1918. gada 18. novembrī, kļuva par vienu no lielākajām eksportētājām Eiropā, bet tad nāca 60 grūti gadi, kad manai zemei atņēma vārdu, atņēma zemi, atņēma tautību, salaida iekšā svešas asinis un kultūru. Kurš gan ko tādu ļautu darīt ar savu mammu? Neviens. Latvieši arī nē. Daudz apbrīnojami cilvēki iedvesa ticību latviešiem atgriezt savu valsti, nosaukt viņu atkal par Latviju.
Atceroties visas nometnes, kuras tika rīkotas, lai pieminētu Latviešu karavīrus, es nespēju pateikt "jā" krievu valodai, vai savas tautības nerakstīšanai pasē. Viens vārds, vienā mazā grāmatiņā, kurš pastāsta visiem, kas esmu, no kurienes nāku. Latvietis, tas ir vārds, kuru aizsargā simtiem, tūkstošiem dvēseles, kas atrodas tai saulē. Arī mana dvēsele pēc manis šo vārdu aizstāvēs. Mūsdienās mums savu otro mammu nav vairs jāaizstāv ar dvēselēm, mums pietiek ar dažiem parakstiem un vienotību, tikai šīs divas darbības ir jāizdara, lai mamma būtu drošībā, bet mums ir labi tāpat, mēs ļaujam savu mammu nicināt, pazemot un pārdot. Mēs vairs neticam savam tuvākajam, savam radītājam, ja kādreiz, Latvietis,bija vārds ar ko lepojās, tad tagad daudzi uzskata to par parastu vārdu. Man sāp par tādiem cilvēkiem, kuri nespēj novērtēt šo zemi, šīs mokas, kas radušās, šo zemi aizstāvot.Mums ir simtiem dziesmas, kas liek mīlēt un kamolam kaklā saskriet. „Daudzu likteņu pilni mēs elposim, kā pakalni Daugavas krastos, mums acis būs vaļā un neviens nespēs mūs pārsteigt un Daugavas gulti aizbēgt ar mūsu miesām un kauliem.” Šie vārdi izsaka to par ko mums visiem ir jācīnās, par Daugavu un zemi, no kuras mēs esam nākuši, un par kuru tādi paši Latvieši kā mēs ir krituši.
Šī zeme, šī saule, kas uzlec citādāk, šie meži, šī upe, šis gaiss ir pelnījis, lai mēs pieliktu rokas pie mūsu sirdīm un no visas sirds teiktu: „Latvija, Tu esi mana.” Pielikt rokas pie zemes un sajust savas mātes mīlestību, atvērt acis Latvijas rītā un pateikties citiem Latviešiem par savu zemi, zemi, kas nerunā, bet mīl mūs visus no visas savas zemes sirds. Neliksim tūkstošiem dvēseļu skumt un cienīsim savu zemi, savu mammu - Latviju.
- Latvija, es esmu Tavs bērns!
