Šodien vēl pāris krikumiņu no lieliskā rakstnieka K.Vonnegūta diviem darbiem. Ceru, ka liks padomāt vai vismaz nedaudz pasmīkņāt par dzīvi un apkārtējo pasauli.
P.S. Kā arī atvainojos par interpunkcijas kļūdām (haosu)...
K.Vonnegūts “Māte nakts”
Man palika auksti.
Man nebija auksti no vainas izjūtas –
Es biju iemācījies nekad nejusties vainīgs.
Man nebija auksti no zaudējuma izjūtas –
Es biju iemācījies neko neiekārot.
Man nebija auksti no domām par nāvi –
Es biju iemācījies domāt par nāvi ka par draugu.
Man nebija auksti no bezspēcīgām dusmām par netaisnību –
Es biju sapratis, ka ļaužu meklējumi pēc godīga atalgojuma un soda ir tas pats, kas briljanta diadēmas meklēšana notekā.
Man nebija auksti no domas, ka mani neviens nemīl –
Es biju iemācījies iztikt bez mīlestības.
Man nebija auksti no domas par Dieva nežēlību –
Es biju iemācījies nekad neko no viņa negaidīt.
Man palika auksti no fakta, ka nebija ne mazākā iemesla kaut kur doties.
Ziņkārība bija tā, kas lika man kustēties visus šos daudzos nāvīgas bezmērķības pārņemtos gadus ... tagad bija izzudusi arī tā..
K.Vonnegūts “Zilbārdis”
- Ja kāds ir atklājis, kāda ir dzīves jēga, - tēvs mēdza teikt, - ir jau par vēlu. Mani tas vairs neinteresē.
- Man liekas, ka dzīve nebūtu tik garlaicīga, ja mēs alktu pēc atriebības.
- Un ja kāds mākslinieks grib kārtīgi uzsist cenu saviem daiļdarbiem, es iesaku, lūk ko: pašnāvību.
- Vīrieši vienmēr karo pret sievietēm, viņi tikai izliekas, ka cīnās sava starpā.
- Būtu baigi, ja manai dvēselei būtu jāatbild par to, ko nostrādā miesa.
