Pī- pī-pī. Izmisīks pīkstiens mani pamodināja. Es knapi pavēru acis. Nejūtos labi, jūtos vārga. Ar pirkstu galiem pārvilku pār seju. Iuuu, kaut kas lipīgs. Paraudzījos uz pirkstiem- sarkana krāsa? Ko? Pagriezu galvu pa labi un galdiņa stāvēja ziedi un kartiņa. Uz krēsla guļu Džī. Pa durvīm ienāca Alīna.
-Džī, ej mājās, es tagad pasēdēšu.
Noklepojos.
-Esmu augšā.
-Tu ,muļķa skuķi, kur atrodas tavs prātīņš? Tu saproti, ka tevi nekad neviens neatstās vienu?
Džī dusmīgi bļāva uz mani. Es klusēju, Alīna stvēra Džī roku virs elkoņa.
-Nav jēgas bļaut uz viņu. Viņa nereaģēs tāpat.
-Tur tev tiesa. Ko viņa izdarīja? Kāpēc viņa to izdarīja? Vai tik tiešām kaut kāda Nataša viņai nozīmē tik super daudz, lai atņemtu pati sev dzīvību?
-Es nedomāju, ka tā ir tikai Nataša..
Alīna piemetināja.
-Ei,- noklepojos atkārtoti, viss ticamāk, ka man skaloja kuņģi- Es esmu šeit pat.
-Tu šeit pat, tu tak saproti, kādās auzās tu esi?
-Iespējams.
Džī npūtās.
-Iespējams.
-Džī, nav jēgas lamāt, Lenu. Tagad galvenais ir dabūt viņu ārā, lai viņa netiktu ierakstīta pie nepieskatāmajiem.
-Lena, nu kāpēc tu sataisīji šo visu. Kā tu domā izkļūt no šīs situācijas?
Pierausos gultā sēdus un notīrīju seju.
-Mani ir ieslodzījuši Nataša un viņas ģimene manā dzīvē kā cietumnieku. Mana māte atteicās no manis. Kāda tad man šeit ir jēga būt?
-Tev ir depresija, tas ir vienozīmīgi.
Alīna atsēžoties uz gultas, noteica.
-Šobrīd štrunts pa depresiju, Alīn, kā mēs viņu izdabūsim no slimnīcas tā,lai Lenu neieliktu trakonamā par to, ka viņa izdomāja uztaisīt pašnāvību?
-Nezinu, nezinu, Džī.
Alīna ar Džī turpināja uztraukties par to, kā mani dabūt ārā no šeienes neietekmējot manu dzīvi.
Kamēr viņas strīdējās savā starpā, es paņēmu kartiņu..
“Nekad neaizmirsti mīlestību, ko atņēma!
P.s. Šoreiz šito es nokārtošu, neatkārto nekad to vairs”
Kas ko nokārtoja? Nejau, ka Nataša uzradās un es viņu kavēju. Muļķīgi būt vaicāt, kāpēc viņa nepazūd. Padurvīm ienāca ārsts, abas karstās diskutantes apklusa. Ārsts pāršķīra labu.
-Lena, analīzes ir labas, jūs varat doties mājās. Nezināmu iemeslu dēļ Jūs paģībāt?
-Pāģība?
Džī ar Alīnu vienlaicīgi nosaucās.
-Em, jā, paldies. Es došos tūliņ samaksāt.
-Nevajag. Viss ir jau atmaksāts.
Abas dāmas paskartījās uz mani un nebilda ne vārda.
-Vai Jūs varat pateikt, kas maksāja?
-Neuzdod liekus jautājumus, Lena. Tu labi zini, kas, kāpēc un ko.
Dakteris pameta palātu.
-Lena?
Alīna paraudzījās uz mani..
-Neprasi, es nezinu, kā un kāpēc, un vai tiešām tā bija viņa. Bet pēc sarkanās lūpukrāsas, kas bija man uz sejas, pēc kartiņas un tās teksta un pēc tā, ko tikko dakteris pateica. Varu teikt, ka tā ir bijusi viņa un viņas roku darbs.
Piecēlos, man kuģis vēl sāp, bet neko darīt. Jādodas tālāk.
-Nez vai tik ātri var izrakstīt tevi no slimnīcas, ja esi sarijusies ripas un alkoholu?
-Kamēr mani nepieraksta pie nepieskaitāmiem, es dodos prom. Es zinu, kas man ir jādara tagad.
-Jātaisa vēlviena pašnāvība?
Džī iesmējās, kā arī Lena.
-Jūsu melnais humors.
Alīnu aizvedam uz mājām un atgriezāmies mājās.
-Džī, nāc līdz.
-Kāpēc?
-Tu zini labus advokātus?
-Nuuu, iespējams. A kas?
-Man iedeva mapi, kurā es esmu noslēgusi līgumu ar Natašu un Konoru par to, ka Natašas māja pieder tagad man, bet es nevaru lauzt līgumu, ja lauzīšu mani ieliks cietumā par krāpniecību un mahināciju.
-Oho, tevi ieliks cietumā, bet viņus, kuri tik tiešam ar to nodarbojās, tos, nē.
-Koropcija un nauda. Tu redzēji, kā viņi spēj panākt lietas.
-Tas gan.
Satvēru mapi un iedevu Džī.
-Tu vari noskaidrot vai tas viss ir tik tiešām īsts? Es došos uz darbu un tad uz eksāmenu. Man pēdējais kads augstskolā un tad jau būvēšu savu karijēru.
-Labi, bet neko labu nesolu.
-Man galvenais ir zināt, ka man tik tiešām pieder tā māja un vai es tiešam viņu nevaru nopārdot.
-Labi.
Džī pameta istabu. Ieraudzīju savu viskija pudeli. Nē, šodien, nē, man tomēr vēl jānoskaidro vai ar manu veselību viss ir kārtībā. Džī atgriezās istabā
-Atdot visu alkoholu un pieejamos medikamentu.
-Neuztraucies, es neatkārtošu neko tādu.
-Aha, protams. Es tev neticu. Tu vēlies par to visu parunāt.
Atspiedos ar rokām pret galdu un nodūru skatienu. Džī pienāca un pārbrauca mātišķi ar roku pār mugurai.
-Paldies, būs labi. Man esi tu, man ir Alīna, man ir tēvs, tante, brālis un vecvecāki. Man ir jāsaprot tas vienkārši. Tai brīdī, kad man iedeva to mapi, es nezinu, kaut kas vienkārši aizgāja ciet. Es biju ļoti dusmīga un man bija bail dusmu laikā nodarīt pāri Alīnai, tāpēc es viņu aizsūtīju prom. Atnācu mājās, biju iedzērusi un likās, ka vieglākais veids, kā cīnīties un uzvarēt šīs dusmas ir beigt savu dzīvi. Bet tagad es zinu, ko patiesībā vajadzēja darīt.
-Nu un ko vajadzēja?
-Gulēt ar Karloīnu un vai ar kādu citu. Uzcelt savu impēriju un atgūt savu sievieti.
Džī uzlika roku uz mana vaiga.
-Skuķi, esi prātīgs. Nedari to, ko pēc tam noželosi.
-Apsolu.
Džī aizgāja ar manu viskiju. Vai maz ir jēgas cīnīties par to, kas vairs nepieder man?
