Mana lidmašīna nosēdās. Visi uzreiz cēlās kājās, es esmu parasti tā, kura pasēdēs pagaidīs. Nav jēgas skriet kaut kur bezjēdzīgi. Izslēdzu telefonā lidojuma režiumu un atvērtu tantes numurus.
-Esmu nosēdusies, viss labi. Pazvanīšu kaut kad.
-Labi, neaizmirsti, ka es uztraucos.
-Mīlu.
-Es tevi arī, sīkā.
Izvilkos no lidmašīnas un devos cauri pasu pārbaudei. Kaut mani sagaidītu Nataša, kaut mani sagaidītu Nataša. Ar nodurtu galvu izgāju pases pārbaudi.
-Lena, mēs esam šeit. -Džī un bērni, es pacēlu skatienu, Džī nobālēja- Es saprotu, ka parasti neuzsāk sarunu šādi, bet tu izskaties briesmīgi. Tevi nebaroja visu šo laiku? Vai kā?
Apķēros ap Džī.
-Viņi atteicās no manis. Mana māte mani vairs neuzskata par savu meitu.
Džī tvērniens palika ļoti ciešs.
-Man ļoti žēl, Lena, ka tā notika.
-Tas nekas. Dzīvē notiek visādi. Es tagad varu atgriezties mājas?
-Jā, man tik ļoti žēl, ka Nataša vairs nav tavā dzīve..
Es apstājos un paraudzījos ar neizprotošu skatienu Džī.
-Es nepieminēju to.
-Ups..
Džī ieplēta acis un noraustījās.
-Es kaut ko esmu kārtējo reizi palaidusi garām?
Pacēlu uzaci.
-Tad, kad mēs runājām un es liku izvākties. Man teica, ka mēneša laikā Natašu aizvedīs. Un ka, lai man šo mēnesi nebūtu nekāds kontakts ar Natašu. Izabella teica tā- kas vienreiz iestājies, tas nekad neizstājas. Man bija bail nepakļauties viņai, es zināju, ko viņa izdarīja ar jums abām.
-Tu zināji un neko neteici, ka viņu aizvedīs, kamēr būšu prom.
-Vai tad tu pati nesaprati?
Apstulbušas raudzījāmies viena otrā, mazākais ziķeris prasījās man klēpī.
-Kāpēc, lai es to zinātu?
-Neticu, ka viņa nepateica tev neko.
-Vienīgais, ko Nataša pateica, ka pamet mani. Vēlpietam caur īsziņu. Viss, pietiek. Bagātnieku spēlītēm ir jābeidzas. Tas nedrīkst kontrolēt manu dzīvi. Nu iemīlējos, tak nāks vēl cita. Viņa nav vienīgā šajā pasaulē.
-Tā gan ir.
Ik pa laikam paraudzījos uz atpakaļu. Vīrietis ir pazudis, laikam man no stresa rādas, ka kāds man seko. Bet, ja jau viss ir manā galvā, tad, kāpēc viņš aizbēga? Nu es ar skrietu, ja man kāds pēkšņi nāktu virsū.
Izdzēru viskiju un glāzi noliku uz galda, gar glāzes malu notecēja ūdens lāse, ko bija radījis ledus, kas atdzesēja manu dzērienu.
-Ei, draudziņ, nav par agru? Ir tikai divi dienā.
Džī mani uzrunāja.
-Džī, nesauc mani par draudziņu.
-Bet nav tā, kā pa agru priekš stiprajiem dzērieniem?
Es pasmaidīju, aizpogāju bikses un uzvilku ādas jaku.
-Nē, man vajag šļuciņu drosmītei.
-Tu tak neuzmeklēsi Natašu.
-Nē, iešu iegūt Karolīnu. Nav ko te čakarēties. Nu ja viena pameta, tad pameta. Bet tā otra tad gultā gribēja ievilkt.
-Tev nav tā, kā nedaudz aizgājis ciet.
Es piegāju pie Džī un uzspiedu buču uz vaiga.
-Nē, mammu divi, tai sievietei jāparāda, ka ir mana viena no.
Devos lejā, Džī man sekoja.
-Tu tak saproti, ka tu vāri ziepes.
Es apgriezos uz riņķi.
-Es ziepes? Kādas? Esmu brīva, varu gulēt ar ko vien gribu un kad gribu.
-Es nerunāju par to. Viņa tak ir saderināta.
-Netak, viņa dzīvo vēl aizvien ar savu bijušo. Kāda starpība ar ko vārtas pa gultu.
Pie durvīm mētājās vēstule.
-Alīnai zvanīji?
-Es rīt ar viņu tikšos, tad arī pateikšu visu.
Satvēru vēstuli Lenai Pārkerei. Ulalā, ielūgums uz kāzām. Divdesmit piektais augusts.
-Tu ļoti strauji noslēdzies.. Tas nav uz labu.
Pagriezos pret viņu un uzvilku kedas.
-Un ko man, Džī, darīt? Raudāt par citu cilvēku izvēlēm, ka viņi no manis atsakas, ka man atņem, ka nauda ir vara, un ja naudas nav, tad vara arī nav.
Džī nopūtās.
-Nesabrūc tikai, ja vajag izrunāties, tad esmu vienmēr atvērta.
Uzliku saulesbrilles, satvēru viskija pudeli, kas mani visu nakti uzcītīgi gaidīja, un paskatījos uz Džī.
-Es zinu, paldies. Es nu došos salikt visu pa plauktiņiem. Tev ar laiks pēc bērniem doties.
-Jā, varu aizvest, ja gribi.
-Ooo, tas būtu super.
Pieklauvēju pie Karolīnas mājas druvīm. Es nejūtu neko, iekšā ir pilnīgs tukšums. Tā pat ir labāk. Karolīna atvērta durvis, seju sedza pilnā kosmētika. Viņa izbrīnīta paraudzījās uz mani.
-Lena, ko tu šeit dari?
-Atbraucu iedzert viskiju.
Pacēlu pudeli un parādīju viņai.
-Nāc tik iekšā.
Viņa koķeti pasmaidīja. Un, lai šitā tikai nestāsta, ka sievietes neinteresē. Pati jau prasas, lai uz vietas paņemu.
-Kāds šodien datums, Karolīn?
-Divdesmit piektais jūlijs. Kāpēc vaicā?
-Natašai kāzas pēc mēneša.
Viņa salēja un es strauj izdzēru dzērienu.
-Tu tak neatnāci parunāt par viņu.
-Man teikt atklāti?
Paraudzījos uz viņu.
-Jā, jo ja tu gribi runāt par Natašu. Tad labāk doties.
-Es gribu mīlēties ar tevi.
Viņa izspļāva dzērienu no mutes.
-Bet bērni un mans bijušais.
-Nu vai tad viņi tev guļ blakus visi? Nē, vakarā aizslēgsim durvis un aiziet.
Karolīna pasmaidīja.
Nakts vidus, Karolīnas kailais ķermenis nekustīgi guļ man blakus. Māja klusa. Mans prāts mani neliek mierā. Varbūt pa dienu es varu izlikties, ka viss ir labi, bet līdz ko iestājas nakts mans prāts nespēj norimt un pārcilā visu. Piecēlos sēdus un meklēju savas drēbes. Pēc iespējas klusāk saģērbos un devos uz durvju pusi, vēl ar atpogātām biksēm.
-Uz kurieni?
Karolīna piecēlās sēdus gultā.
-Prom.
-Tu nepaliksi visu nakti?
-Nē, tu biji tikai sekss. Nataša ir tā, ko es mīlu.
Šie vārdi izspruka skaļi. Karolīna sastinga.
-Tu gribi teikt, ka ar mani pārgulēji, jo domāji, ka aizmirsīsi Natašu?
-Nu tā tam vajadzēja būt, jo es tak tevi iekāroju ļoti ilgu laiku. Bet, kā jau man tikko nejauši paspurka, es mīlu Natašu un pašlaik neko nopietnu nevēlos. Ja tu tam nepiekrīti, labi. Netiksimies vairāk.
Karolīna atkrita gultā un uzlika roku uz pieres.
-Tu esi neiedomājama, tu mani izmantoji, lai aizmirstos.
-Baigi gribētu teikt, ka man ir žēl, bet man galīgi nav. Nu kaut kad sazvanīsimies.
Ejot ārā pa viņas istabas durvīm ieskrēju viņas bijušajā vīrā.
-Ui, neveikli.
Aizpogāju bikses.
-Jums tak nebija.
-Bija. Vēlpietam diezgan labs. Aizej, pamēģini, varbūt ar veicas.
Viņš ieplēta acis un paskatījās uz mani.
-Paldies, es netuvošos viņai. Viņa kā sieviete priekš manis ir pretīga.
-Jo pārgulēja ar sievieti?
-Nē, man pašam ir bijušas gultā divas uzreiz, bet fakts, ka viņa mani krāpa. Tas ir pats pretīgākais. Bet kāpēc tu ar viņu pārgulēji?
-Ejam iedzert viskiju un aprunāties.
-Laba doma.
Apsēdāmies virtuvē pie galda. Divas glāzes, viena pudele un divi cilvēki.
-Atbildot uz jautajumu, kāpēc es ar viņu pārgulēju.. Jo centos aizmirst sievieti, ko mīlu. Es saprotu, ka šo vārdu būtu pāragri teikt, bet jo ilgāk viņa nav ar mani, jo tukšāk un vientuļāk jūtos. Neviena man nešķiet tik skaits un tik iekārojama un nav man vēlme pamosties citai blakus kā tikai Natašai. Pat Karolīna savu skaistumu ir zaudējusi.
Pavērās virtuves druvis.
-Nu ja, tagad tu sēdi šeit un apspriedies ar manu bijušo par mani un to kāda esmu gultā.
-Un?
Izdzēru viskija glāzi. Tas tukšums mani strauji maina. Man nerūp vai kādu aizskaru vai nē. Man vienīgi rūp savs labums, lai apmierinātu sevi un savas dabiskās vajadzības, ja nevaru iegūt Natašu. Pēc nepilnas stundas pametu to māju, viss ticamāk, ka tā ir pēdējā reize šeit.
