Jānis ilgi domāja līdz beigās aizmiga. Pēc stundas viņš pamodas un uz galda bija zīmīte kur vārdi bija apgriezti otrādi. Tur bija rakstīts "sēm māniz ok ut ijiradzi". Jānis bija apjucis. Kurš bez viņa vēl zināja ka viņš ir sabojājis visus pilsētas datorus? Vakarā kad dumpis pie telekompānijas bija pierimis Jānis izgāja paelpot svaigu gaisu. Bija jau krēsla, bet Jānis bija aizgājis uz saucamo ''kriminālo masīvu''. Kad viņš gāja pa šo masīvu Jānim bija slikta priekšnojauta, bet viņš tam nepievērsa uzmanību, bet kad viņš bija gandrīz izgājis no šī masīva viņam uzbruka divi plecīgi vīrieši viens no viņiem Jānim pielika pie rīkles nazi otrs Jāni iemidzināja iemidzināja. Jānis nākošajā rītā atapās sasiets krēslā telpā kas atgādināja rūpnīcas noliktavu un viņam priekšā bija monitors. Pēkšņi monitors ieslēdzās ne no kā. Monitorā parādijās vīrietis tumšiem īsiem matiem un uz viņa armijas vestes bija uzzīmēts dīvains karogu salikums Latvija un Krievijas karogu salikums. Tad šis vīrietis sāka runāt mākslīgā balsī. "Sveiks Jāni! Kā redzi tu esi telpā ko mēs saucam par atdzimšanas telpu. šeit mēs turam gūstekņus līdz viņi mums pievienojas. Ui! Atvaino es nestādijos priekšā. Mani sauc LVRUS 1. Mēs esam latviešu un krievu savienība. Katram no mums tiek iedaots cipars, ja tu pievienosies tad tev arī tāds būs. Tātad mēs tev dodam 72 h laika padomāt. Ja tu piekritīsi tu varēsi dzīvot bez bailēm, bet ja tu pie mums nepievienosies tad tu tiksi nošaut kā suns. Es gaidīšu tavu atbildi" Jānis nezināja ko darīt viņš negribēja ne mirt, ne iestāties šajā dīvainajā savienībā.
Tev patiks šie raksti
