local-stats-pixel fb-conv-api

Kad zvaigznes krīt.0

16 0

Labdien , vēlējos padalīties ar vienu no saviem pirmajiem darbiņiem , kas nav dzejas formātā.

Kad zvaigznes krīt.

Bija auksts Novembra svētdienas vakars , viss liecināja par to ka būs septītā salna,
bet nekas neliecināja par to , ka gaidāms sniegs , jo debess virs mūsu galvām bija tik skaidra , ka
šķiet varēja saskatīt visus ,mūsu planētas vienīgā pavadoņa ,Mēness krāterus un kalnus.
Zvaigznes spīdēja kā vēl nekad agrāk , tās zaigoja visās varavīksnes krāsās , tās spēlēja neticamu
Gaismas spēli , uz brīdi pat likās ,ka ēnas ko meta vecie ozoli , piederēja šīm bezgalīgajām
debess radībām , kas šonakt sevi teicās izrādīt visā savā krāšņumā. Sasalusī zeme ,kas laistījās
Tūkstoš mazos kristāliņos sķita kā šī vienreizējā fenomena spogulis un šis saltais gaiss , kas lika
Par sevi manīt cilvēka degunam ,kas ātri no gaiša bija kļuvis pavisam sārts.
Šeit uz vecām , teju sabrukušām celtnieku stalažām , kas kādas dīvainas sakritības , vai
Vienkārši cilvēku neapdomības dēļ bija atstātas pļavas vidū , sēdēja divi cilvēki , patiesībā kāda
jauna meitene un kāds jauns zēns pusaudžu gados ,šķiet , ka neviens par viņu prombūtni
neraizējās , patiesībai neviens arī nezināja kas viņi tādi bija un arī no kurienes bija ieradušies ,
viņi tik reiz bija manīti šajā pusē , kādā mazā ciematiņā. Kāds vīrs teicās ka meitenei esot tik
tumši mati , ka pats bezdibenis liekas bāls un tik kristālzilas acis , ka viņam licies ka šī meitene
neesot no mūsu pasaules , zēns esot ar tumšiem matiem , tādu krāsu viņš savā mūžā neesot
manījis , bet vīrišķīgs pēc velna , acis gan neesot kā meitenei , tās esot vienkārši brūnas. Un tā
viņi esot devušies projām uz Vecā Sirmgalvja pusi , tā vietējie šeit sauc ezeru , kas atrodas piecu
kilometru attālumā no ciema , tā tas nodēvēts par godu kādam senajam , kas reiz pareģojis ,ka
pasaule uz brīdi apstāsies , lai cilvēki redzētu , kā laiks mīlestību padara mūžīgu ,
bet tā arī neviens šī dullā večuka pareģojumu neizprata.

Zēns ar savām tik parasti brūnajām acīm, mēnessgaismas apspīdēts ,uzlūkoja meiteni un
uzmsaidīja ar neviltotu smaidu , kas pauda mīlestību un likās , ka tūkstoš skaistu vārdu nespētu
aizvietot šo priekpilno smaidu. Metenei acīs saskrēja asaras ,tās bira lejup pa vinjas sārtajiem
vaigiem , pēc tam pār nosalušo zodu līdz attapās uz blakussēdošā zēna pleca. Viņš necentās
tās noslaucīt , viņš tikai smaidīja un pieglaudās ar savu augumu ciešāk klāt meitenei un
paceldams kreiso roku , norādīja uz kādu no miljons zvaigznēm , kas tobrīd mirdzēja pār viņu
galvām. Meitene aiztaisīja acis un pieglaudās tuvāk zēnam , tā ka viņas mati kas bija piebiruši
tūkstoš mazo kristāliņu , kas piepeši bija sākuši nākt no gaisa , likās ka tie ir zvaigžņu putekļi , jo
debesīs nebija manām pat ne viss mazākais mākonītis ,aizskāra puiša kaklu un zodu. Arī
puisis aizvēra acis , un zvaigzne krita , tai līdzi vēlviena tās itkā abas dejoja mīlestības deju ,
jo bija nonākušas viena otrai blakus , tās savērpās kopā līdz izdzisa.
Bija pienācis pirmdienas rīts , zeme bija klāta balta , jo rīta pusē svi pieteica ziema , gaiss
Bija auksts un bērni bija uzvilkuši savas ziemas jakas , lielos ar vilnu pildītos zābakus un siltās ,
adītās cepures. Tikai šeit , uz tām pašām vecajām stalažām vēlaizvien sēdēja divi jaunieši , kuru
sejas no tumši sārtām bija kļuvušas pavisam bālas , stāvi apsniguši , acis aizvērtas , tikai šeit
pasaule apstājās , lai pateiktu to ka viņu mīlestība dzīvos mūžīgi.

16 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000