https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-73/879181
Sebastians neatkāpās no manis ne soļa. Likās, ka viņš ir gulējis vēl mazāk kā es, kas mnai skumdināja. Nevēlējos, lai puisis cieš. Es visu dienu tik sēdēju gultā un klusēju. Pirmās divas dienas puisis likās nemanām manu uzvedību, bet nu jau šis ir ievilcies gandrīz nedēļu.
Puisis centās ar mani uzsākt sarunu, bet nekur tālu tas netika. Acis nedaudz asaroja, turklāt nespēju koncentrēties uz notiekošo. Piekrītoši klanīju galvu ikreiz, kad tika uzdots jautājums. Mēģināju no visa atslēgties, bet lai kā es censtos, jutu ka tas ir pavisam neiespējami. Biju tādā kā transā.
- Vivian, celies, aiziesim līdz mājai, - puisis klusām teica.
- Ko tur? – šī bija pirmā reize, kad viņš ko tādu piedāvāja.
- Tu nevēlies?
- Nezinu, - balss tonis bija ledus auksts, un pašlaik es tā arī jutos.
- Aizejam, tev patiks, - Sebastians turpināja.
- Es nevēlos pašlaik neko darīt, - strupi atbildēju.
- Tev nekas nebūs jādara, tikai aizejam, - viņš neatkāpās.
Es jau biju izlēmusi, ka nekur neiešu un nemaz nedomāju mainīt savas domas. Puiša uzstājība mani jau sāka kaitināt.
- Nu tak, neesi tik spītīga! – puisis nelikās mierā.
Sāka likties, ka man nemaz nav citas izvēles, kā tik pakļauties un aiziet. Nevar tak būt tik slikti, vai ne?
Kad bijām nonākuši uz ielas, viss vēders pēkšņi sagriezās. Kāda velna pēc es piekritu jaut kur iet? Man vajadzēja sēdēt izstabā un uztraukties par brāli, nevis kopā ar Sebastianu pavadīt vēl vienu nakti strādājot pie mājas.
Likās, ka Sebastians bija uztvēris manu nemieru un aplika savu roku man ap vidukli. Puisis likās pavisam mierīgs un pat mazliet izklaidīgs. Likās, ka visas viņa rūpes ir pazudušas. Tas savā ziņā mani aizskāra, jo man mans brālis joprojām bija pazudis.
Ceļš līdz mājai likās pārsteidzoši īss. Īsti nesapratu, ka esam galā līdz Sebastians mani nobremzēja un atgrieza realitātē. Pēdējos vakarus esmu pavadījusi šausmu miglā un arī tagad tā aizēno manas domas.
- Vivian, - Sebastians mani uzrunāja.
- Kas? – automātiski atbildēju.
- Ejam iekšā? – puiša balsī bija jaušams satraukums.
- Kas tas par dīvainu jautājumu?
Puisis pasmiadīja, bet neko neteica. Viņš mani pieveda pie durvīm un tās atvēra... Man atkārās žoklis. Sirds izlaida pāris pukstus, un es truli mirkšķināju acis. Tas likās nereāli.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-75/879187
