local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 652

68 0

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-64/871297

Kā jau paredzēju, šodien Sebastians ir mājās. Tas vien manu dienu padarīja gaišāku. Kā jau parasti visu dienu drošvien pavadīsim istabā un cerams vakarā dosimies uz māju.

Viņš man tā arī nepateica, ko vakar tur bija darījis. Loti vēlējos uzzināt, ko mēs darīsim šonakt un kā tur tagad izskatās. Jutu, ka laikam ejot, mans prieks par došanos uz māju nav mazinājies. Biju domājusi, ka tas noplaks, bet tā nenotika.

- Kāpēc tu sēdi uz grīdas? – Sebastians ienākdams vaicāja.

- Te ir ērtāk. Piebiedrojies. – aicināju viņu pievienoties man uz grīdas, bet viņš tik pasmaidīja un papurināja galvu.

Viņš paņēma grāmatu no plaukta virs rakstāmgalda un iekrita, uz gultas smuki sakārtotajos, spilvenos. Pēc kāda laika man palika garlaicīgi, bet, nevēlēdamās traucēt Sebastianu, paliku tur pat uz grīdas. Lai nosistu laiku vēros sienā un kaut ko nesakarīgi sāku murmināt.

- Tu sāc jūgties nost? – puisis izrāva mani no pārdomām.

- Es jau sen jūdzos nost, - tikai nomurmināju.

- Varu tev piebiedroties? – Sebastians mani ķircināja..

- Tu jau sākumā atteicies.

- Tas bija tad. Tagad es vēlos tev piebiedroties.

- Kāpēc tad tik pēkšņi pārdomāji?

- Nedrīkst? – viņš iesmējās.

Man nebija īsti noskaņojuma pļāpāt, tāpēc es vienkārši kaut ko noburkšķēju un turpināju pētīt vienkrāsaino sienu. Sebastians arī likās mierā un laikam atkal pievērsās grāmatai. Istabā atkal uz pāris minūtēm iestājās klusums. Puisis smagi nopūtās, un atskanēja blīkšķis, kad grāmata atsitās pret zemi.

Es mazliet salēcos no trokšņa, bet vēl vairāk es salēcos, kad Sebastiana rokas apvijās ap manu vidukli. Viņš spēj pārvietoties tik klusi, ka pat pilnīgi klusā istabā tu to nedzirdēsi. Tas, ka biju pilnīgi iegrimusi savās domās, arī nepalīdzēja.

- Tu vari beigt mani biedēt? – uzrūcu viņam.

- Nē, nevaru.

- Ko tu gribi? – centos būt iejūtīgāka, bet balss tāpat skanēja skarbi.

- Neko. Jautājums ir, ko tu gribi? – puiša balss bija samtaini maiga. Vai viņš centās kaut ko panākt?

- Un kā tas būtu jāsaprot? – es nenoturējos un sāku smieties.

- Tu jau man visu laiku čīksti, ka gribi uz māju.

- Gribu ar.

- Tad ejam? – apskāvis mani ciešāk viņš teica.

- Ejam, bet vispirms tev vajadzēs mani atlaist, - uzstādīju ultimātu.

- Ai, cik žēl, - viņš mani stipri saspieda un tad atlaida pavisam.

Centos savaldīt savu satraukumu, bet tas nemaz nebija tik viegli. Viņš zina, cik ļoti es vēlos tikt uz māju, bet tas nenozīmēja, ka man tagad ir tiesības uzvesties kā jukušai.

- Kā tu domā, kad mēs beigsim? – Sebastians vaicāja.

Es uzreiz nespēju atbildēt, jo nebiju gatava tādam jautājumam, bet tad es savācu sevi rokās un teicu, - Ceru, ka pabeigsim līdz vasaras vidum, bet ar šādu tempu tas nenotiks. –

- Tu domā?

- Jā, - atbildēju pārāk asi. Līdz ko to biju izteikusi, nožēloju.

- Moš uzreiz uzliekam jaunu jumtu un miers? Ka tik mums uz galvas nelīst! – puisis satrakojās.

- Tu zini, ak es to tā nedomāju, - runāju mierīgi, saglabājot vēsumu.

- Un kā tad tu domā?

- Paklau, ja tu visu laiku būsi šāds, tad labāk ved mani atpakaļ. Negrasos visu ceļu klausīties tavos pārmetumus. Atrodi kādu citu, uz kuru izlikt žulti! – man beidzās pacietība.

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-66/871307

68 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt