Izredzētā 604

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-59/869062

Ne viņš, ne es īsti nepievērsa lielu uzmanību spēlei, kas to padarīja daudz jautrāku. Mēs bieži smējāmies, piemēram, tad kad kāds aizmirsa paņemt kārtis un kad pienāca viņa kārta, rokās bija tik puse no vajadzīgā skaita.

Ap vieniem naktī mēs beidzām spēlēt kārtis un es ierušinājos gultā zem segas. Puisis apsēdās gultas galā un mēs turpinājām pļāpāt.

Tēmas, par kurām runājām, bija ļoti dažādas. Sākot ar privāto dzīvi un beidzot ar jaunākajām ziņām pasaulē. Neviena tēma nebija par garlaicīgu vai par privātu. Mēs viens otram uzdevām jautājumus, kas mums ļāva iepazīt vienam otru labāk.

Uz visiem jautājumiem atbildējām vaļsirdīgi. Varējām jautāt ko vien gribējām, bet mēs tik dažbrīd uzdevām mazliet personīgākus jautājumus, kas liktu otram nosarkt.

Pusčetros no rīta mēs izlēmām, ka ir laiks iet gulēt. Šodien Sebastianam bija skola un viņam vajadzēja atpūsties. Arī man vajadzēja uzkrāt spēkus vakaram. Vēl īsti nebija skaidrs, ko mēs šonakt mājā darīsim, bet mani tas īsti nemaz nesatrauca.

Pamodos ap vieniem dienā. Galva bija dulla. Riebjas tik ilgi gulēt. Šoreiz gan tas izrādījās savā ziņā izdevīgi. Man vismaz nebūs tik ilgi jānīkst vienai. Ap četriem viņam jau vajadzētu būt atpakaļ. Zinu, ka tāpat uz māju neiesim vismaz līdz deviņiem, bet vismaz viņš man sastādīs kompāniju.

Vakars pienāca pārsteidzoši ātri. Parasti laiks vilkās gliemeža ātrumā, bet ne šodien. Devāmies uz māju jau pus deviņos. Biju tik priecīgam ka nespēju to noslēpt un Sebastians izmantoja momentu, lai par mani pazobotos.

- Tu uzvedies kā bērns, kuru ved uz saldumu veikalu, - viņš smejoties teica.

- Nu piedod, bet es gribu izremontēt māju, - izbolīju acis..

- Tici man, es arī, bet tas tavs entuziasms… Šķiet, ka ir vēl kāds iemesls, kāpēc tik ļoti raujies uz turieni.

- Laikam jau tas, ka varu izlocīt kājas, - smaids mazliet apdzisa, bet tas manu prieku nemazināja.

- Njā. Saprotu tevi. Nav viegli tik ilgu laiku dzīvot četrās sienās kopā ar mani.

- Tu joko? Tas, ka tu esi līdzās ir pats labākais šai visā. Es bez tevis nomirtu aiz garlaicības.

- Tik traki? Nu, laikam jau labi, ka tomēr es te esmu. – viņš apmierināti pasmaidīja un aplika man roku ap pleciem.

Nonākuši mājā, mēs iznesām lielos maisus, kuri bija pilni ar gružiem no izārdītās sienas, uz ielas un nolikām tos pie miskastēm.

Jau atkal mums nebija plāna, ko darīsim, tāpēc izlēmām izvākt visas mēbeles no virtuves, jo tā būs pirmā istaba, kura tiks remontēta. Virtuvē palika tikai skapīši, kuri bija pie sienām. Iznesām arī visas mēbeles no ēdamistabas. Kā ne kā viņas tagad bija savienotas.

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-61/871119