30 gadus vēlāk...
Hanna lēnām malko vīnu, vienlaikus vērodama, kā cauri koku galotnēm cenšas izspraukties rietošie saules stari, mēģinot iepriecināt viņas pagalam skumjo dvēseli. Viņa paceļ glāzi pret logu un it kā saskandina, tumši sarkanajam šķidrumam iemirdzoties saulē.
Hanna sāji pasmaida, ievērojot, kā roku āda pamazām pārklājas ar grumbām, kļūst nelīdzena un raupja. Viņa vēl aizvien ir viena, pēc visiem šiem gadiem. Hanna vairs necer, ka 55 gados viņai varētu uzsmaidīt veiksme un piedāvāt kaut ko, kas būtu dzīvošanas, ne eksistēšanas vērts.
Sieviete pieceļas, ļaujot plandošajam kleitas audumam maigi skart ādu. Viņa iemalko vēl vienu malku dzēriena, ko nejauši bija atradusi Monikas pieliekamajā.
Šodiena bija neierasta un gan fiziski, gan emocionāli piepildīta. Hanna jau no paša rīta cēlās, lai sakoptu visu māju, kaut gan labi apzinājās, ka šeit neviens nav gaidāms. Pēc tam viņa devās uz tirgu, lai iegādātos svaigus dārzeņus, ko pagatavot sev pusdienās. Vēlāk sievietes ceļš aizveda līdz kapsētai – bija nepieciešams sakopt Monikas guļvietu, kas atkal bija piebirusi ar skujām un zariem.
Hanna šeit brauca pat pārāk bieži, taču kaut kādā mērā tā ir vienīgā vieta, kur viņa izjūt savādu mieru un piepildījumu. Viņa stundām ilgi var sēdēt līdzās Monikas piemineklim, klusībā birdināt asaras vai vienkārši nedarīt neko. Tas ir vienīgais veids, kā viņa var censties atlīdzināt vecajai sievietei par visu, ko viņa darījusi sveša bērna labā.
Līdz Brendona kapa vietai viņa tā arī nav saņēmusies aizbraukt un, visdrīzāk, arī nesaņemsies. Hannai šķiet, ka viņa nespētu vēlreiz izciest visus pārdzīvojumus, sāpes un tukšuma sajūtu krūtīs, kas pašlaik dus zem plānas kreveļu kārtiņas, ar ko apvilkta viņas ievainotā dvēsele.
Kad Monikas kapavieta bija apkopta, Hanna jutās tik garīgi pārgurusi, ka uzreiz steidzās atpakaļ uz mājām – vietu, ko viņa visbeidzot ir pieņēmusi. Tikai ejot cauri krāšņajam dārzam, kur plaukst peonijas dažādās krāsu gradācijās, viņa izjūt īstu laimes un piederības sajūtu. Gluži kā bērnībā, kad šeit saimniekoja pati Monika.
Vislabāk viņai patīk uzturēties dārzā, zvilnot atpūtas krēslā ar kādu labu grāmatu rokās. Tajos mirkļos realitāte šķiet kaut kur izgaistam un kļūst pavisam neaizsniedzama.
Jūs noteikti interesē, kā tad Hannai ir klājies visus šos gadus. Vai viņa ir vēlreiz sastapusi Niklāvu vai vismaz no attāluma uzlūkojusi Reini?
Patiesībā Hanna tā arī nekad nepameta šo nelielo miestiņu, kurā ieradās uzreiz pēc tam, kad piedzīvoja kārtējo, sāpīgo šķiršanos.
Sākums, protams, bija nesamērojami grūts, it īpaši jaunai sievietei, kas bija radusi pie lielpilsētas burzmas un trokšņiem. Viņai šeit nebija neviena paša cilvēka, apkārt vien aizaugušais dārzs, putekļiem klātā viesistaba un pāris kaimiņi dažu kilometru attālumā, kas nekādīgi nespētu palīdzēt Hannai, pat, ja no sirds censtos.
Taču Hannu arī neviens negaidīja atpakaļ Rīgā. Bez tam – tur ir pārāk daudz sliktu atmiņu, kas neļautu visu sākt no gala.
Sava mūža laikā Hanna satikās ar pāris vīriešiem, kuri labprāt viņu izklaidēja vienas vai vairāku nakts garumā. Visbiežāk tie bija cilvēki, kas ciemā tikai piestāja uz neilgu mirkli. Tā, kā Hanna kādu brīdi strādāja krodziņā par bārmeni, viņa sastapa dažādus vīriešus, tomēr nevienam no tiem neļāva piekļūt sev pārāk tuvu klāt, lai tie spētu aizsniegt viņas sirdi un no jauna to saberzt putekļos. Neviens arī no viņiem to nevēlējās. Viņiem interesēja tikai Hannas ķermenis.
Kamēr viņa ļāvās vieglām, nenopietnām attiecībām, abas sievietes draudzenes no augstskolas laikiem jau bija paspējušas iziet pie vīriem un dzemdēt pa vairākiem bērniem. Viņas labprāt savos svarīgajos dzīves mirkļos dalījās arī ar Hannu, sūtot gan skaisti darinātus kāzu ielūgumus, gan arī uzaicinājumus uz raudzībām. Viņa vienmēr tos saplēsa sīkās driskās un ielidināja kamīnā. Draudzenes priecājās par savu laimi, bet nekad neapjauta, cik sāpīgi Hanna uztvēra katru priecīgo ziņu par gaidāmo bērnu, skaidri apzinoties, ka viņa šādu vēstījumu nekad nevarēs nevienam nodot.
Ar laiku, protams, viņa samierinājās un spēja sadzīvot ar visām ķermeņa nepilnībām, kas liedza dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un radīt kaut ko paliekošu šajā pasaulē pēc viņas. Bieži vien, kad Hanna bija vēl bērns un naktīs nespēja iemigt, klausoties vecāku dzerstiņa radītajās sekās, viņa iztēlojās, ka pašai noteikti būs gādīgs, mīlošs vīrs un bērnu pulciņš pie sāniem. Viņa nekad nedarītu pāri bērniem...
Hanna, kā vien spēja, centās domāt tikai par darbu. Viņa dienām un naktīm strādāja, lai nebūtu jāatgriežas tukšajā mājā un jānododas sevis žēlošanai. Pēc laika darbs vairs nesagādāja nekādu prieku. Viņai bija apnikuši vīrieši, kas prata tikai cilāt alus kausus un stiprāku dzērienu glāzes, klaigāt un nepieklājīgi izturēties pret sievietēm.
Tie bija uzpūtīgi, dzīves nogudrināti un neapmierināti ļautiņi, kas tīkoja tikai pēc izklaides un vieglas dzīves, kaut gan teju visus mājās gaidīja sievas, kas noteikti aprūpēja gan bērnus, gan arī gādāja par mājas tīrību.
Hanna aizgāja no darba, un tas bija viņas labākais lēmums dzīvē. Sievietei bija daudz brīvā laika. Ziemās viņa brauca slēpot un baudīt citus ziemas priekus uz ārzemēm, taču vasaras pavadīja šeit pat mājās, baudot jūras nepieradināmo tuvumu, meža burvību un maigo smilšu pieskārienu.
Par laimi šobrīd Hannai ir vismaz pāris cilvēku, kam viņa varētu uzticēties, taču sieviete vēl aizvien ir visai piesardzīga, pārāk daudz dzīve ir viņu situsi un atņēmusi visu labo, kas tikai uz īsu mirkli bija nonācis viņas rokās.
Cilvēki, ar ko viņa ir sadraudzējusies, ir vietējie iedzīvotāji. Tas ir kāds laulāts pāris, ko Hanna iepazina baznīcā. Tā ir vēl viena vieta, kas ieņem īpašu vietu viņas salauztajā sirdī. Kad viņai nebija neviena un nekas, sievietei vismaz bija baznīca – vieta, uz kuru viņa devās kā priecīgās, tā arī skumjās dienās. Trešais draugs ir kāda sieviete, kas ir tāda pati vecmeita un vientuļniece, kā viņa pati.
Dažkārt Hanna mēdz ar viņiem piknikot, citkārt viņa ar Laumu, kas ir tāda pati vientuļņiece, iemalko vīnu, klausoties viļņu šķīšanā pret krastu un vērojot, kā debesis pamazām iekrāsojas spilgtos toņos, saulei norietot.
Lai Hannai nebūtu tik vientuļi, viņa nolēma attīstīt tādu kā nelielu e-komercijas biznesu, sākot darināt dažādas rotas no jūras krastā salasītiem akmentiņiem un gliemežvākiem. Lai gan sievietei pašai sākotnēji ideja šķita pilnībā zemē metama, viņas draugi spēja pārliecināt par pretējo un mirklī, kad kāds pirmo reizi iegādājās viņas darināto rokassprādzi, Hanna saprata, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Patlaban viņai jau ir izveidojies pastāvīgais klientu loks, kuri labprāt atkārtoti iegādājas viņas darinājumus.
Hanna iesēžas dīvānā un no jauna iemalko rūgteni skāņo vīnu. Viņa nekādā mērā nesūdzas par savu dzīvi. Hanna uzskata, ka viņa to visu ir pelnījusi – būt vientuļa, nevienam nevajadzīga, ņemot vērā visus grēkus, ko sastrādājusi jaunībā.
Taču tajā pašā laikā sieviete nespēj nosodīt sevi un to, ko pastrādājusi. Viņa vēlējās patiesu draudzeni, kam varētu visu uzticēt un puisi, kas mūžam viņu mīlētu ne tikai vārdos vien, bet arī realitātē.
Saule jau ir pietiekami zemu. Drīz tā aizsniegs vēso ūdeni, pieskardamās viļņiem. Hanna uzmanīgi novieto glāzi uz galda. Viņa nespēj tā vienkārši noskatīties, kā saule riet cauri kokiem. Viņai vajag to redzēt.
Viņa izsteidzas no mājas, ļaudama kājām sevi nest tik zināmajā virzienā. Jūras smarža uzvirmo gaisā un piepilda sievietes plaušas. Pēdās duras čiekuri un skujas, bet viņa nejūt sāpes, tikai patīkamu kņudoņu kaut kur pakrūtē, it kā steigtos uz randiņu ar kādu īpašu cilvēku.
Gar krastu pastaigājas kāds pāris gados. Kungs ir aplicis ap sievas pleciem savu žaketi, savukārt kundze piekļāvusies klāt savam dzīves cilvēkam. Viņi lēnā gaitā dodas uz priekšu, lūkodamies viens otram acīs un smaidīdami.
Hanna neviļus aizdomājas par sevi un Brendonu. Arī viņi varēja būt šis pāris. Arī viņi varēja pastaigāties liedagā un veltīt viens otram mīlestības pilnu skatienu, kas pārcietis gan strīdus, gan visu citu negatīvo, kas būtu gāzies pār abu galvām. Viņi būtu to visu pārcietuši un nu dotos pastaigā...
Sieviete papurina galvu. Nav vērts par to domāt. Viņa vairs nav tā naivā romantiķe, kas ticēja, ka īsta mīlestība pastāv un ir viņai aizsniedzama.
Tā vietā, lai gremdētos atmiņās, viņa dodas uz ūdens pusi. Sīkie vilnīši atduras pret potīti. Ūdens ir veldzējoši vēss.
Vien pirms 49 gadiem viņa, pārbijusies un pagalam nomākta, bija skrējusi taisni iekšā jūrā, ļaujot saltajam ūdenim apņemt ķermeni. Saule gandrīz ir norietējusi, pamazām sāk satumst.
Hanna nezina, kas tolaik darījās viņas bērna prātā, tomēr bangojošais ūdens šķita pārlieku vilinošs, kaut gan viņa neaptvēra, ka jūras dēļ viņa varēja arī tagad te neatrasties un neplunčināt kājas tajā.
Viņa sāk brist gar malu, skatīdamies tikai uz priekšu. Iegrimusi savās domās, viņa attopas no spalga kliedziena.
Apkārt jau ir satumsis un viņa ir pārlieku tālu no mājām. Sieviete palūkojas uz visām pusēm.
Atskan vēl viens bērna kliedziens.
Tad viņa pamana sīku stāvu, kas viļņojas virs ūdens, tas ir teju nesaredzams un ik pa mirklim kaut kur pazūd.
Hanna nomet krastā visas līdzpaņemtās mantas un metas tieši aukstajā ūdenī.
Kleitas audums uzreiz piekļaujos miesai, viļņi triecas tieši viņas ķermenī. Bērns vēlreiz iekliedzas.
Apkārt nav neviena, kas spētu palīdzēt.
.
.
.
PALDIES, ka jūs bijāt šeit, lasījāt, izdzīvojāt un arī kritizējāt.
Patlaban dodos garākā pauzē, lai smeltos iedvesmu jauniem stāstiem un, iespējams, ķertos klāt sava sapņa piepildīšanai. 
