local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //1192

64 0

Pirmspēdējā nodaļa tikko cepta. Izbaudiet!

--------

Hannas abas rokas nostiepj somas, kas velk viņu pie zemes. Tālumā aizbrauc autobuss, kas viņu izlaida ārā netālu no vietas, kur sieviete tik ļoti alka būt, tomēr tā arī nekad nespēja saņemties, lai atbrauktu šurp.
Viņai pretī lūkojas mājele, kas vairs neizskatās tā, kā viņas atmiņās. Tā ir tukša, noplukusi un pamesta, vairāk nekā 10 gadus nevienam nevajadzīga. Krāšņais dārzs ir pilnībā iznīcis, tā vietā raženi saaugušas nezāles, kas stiepjas līdz Hannas viduklim.


Viņa uzdrošinās atvērt sarūsējušos vārtus un izlauzties cauri nezālēm, tuvodamās ārdurvīm. Sirds dauzās, kā negudra. Patiesībā viņai ir neizsakāmi bail, tikai nav neviena, kam pieķerties pie rokas, lai saņemtos drosmes un dzirdētu pa kādam uzmundrinošam vārdam.
Kaut kur tālumā ieķērcas kaija un dzirdama malkas zāģēšana. Tuvākajā apkārtē ir atrodami vien pāris kaimiņi, bet arī tie diez ko nespēj palīdzēt šājā situācijā.


Hanna kabatā satausta atslēgu, kas, šķiet, jau dedzina viņas ādu. Viņa to paceļ saules gaismā un aizver acis. Tūlīt viss izlauzīsies uz āru, tikai šoreiz viņa nebēgs. Viņai nav, kurp doties un ko zaudēt, jo viss jau ir zudis nebūtībā.
Atslēgt durvis ir vēl viens izaicinājums, jo tās nav sen lietotas. Hanna apsola, ka tuvākajā laikā tās nomainīs. Viņai nāksies atjaunot gan elektrību, gan arī ūdens apgādi, tomēr viss šķiet sīkums.
Salīdzinoši īsajā mūžā viņai ir gadījies piedzīvot daudz lielākas problēmas ar tendenci milzt un milzt.
Tiklīdz durvis ir atvērtas, sejā ietriecas sasmacis gaiss, kam piejaukusies pelējuma smaka, tomēr tajā visā vēl ir kaut kas īpašs. Kāda smarža, ko nav iespējams ietērpt vārdos, to var tikai sajust. Tā maigi noglāsta Hannas seju. Hanna norij kamolu, kas jau kāpj kaklā.


Viņa uzmanīgi novieto somas uz putekļainās grīdas. Kāds ir apsedzis mēbeles ar baltu pārklāju, kas jau ir kļuvis iedzeltens un nepievilcīgs. Starp logiem ir sakrājušās beigtu kukaiņu kaudzītes, bet aizskaros ievijušies zirnekļu tīkli.
Hanna uzmanīgi atbrīvo sen nelietotās mēbeles no neglītā pārsega un saraustīti ieelpo smakojošo gaisu. Viss izskatās tāpat, kā agrāk. Gandrīz neskarts. Viņa pieskaras dīvānam un nobrauc ar roku pa Monikas atpūtas krēsla roku balstu. Uz tā vēl aizvien atrodas sievietes pašadītais pleds, kurā viņa mēdza ieritināties, kad abas vakarā skatījās kādu filmu.


Gara acīm viņa redz sievieti, nedaudz salīkušu, sēžam krēslā ar karstu tējas krūzi rokās vai dažkārt aizsnaudušos. Hannai nākas aizgriezties. Viņa nekad nebija domājusi, ka tas būs tik grūti. It kā viss būtu pa vecam, tikai Monikas vairs nav un nekad nebūs, pat, ja pilnīgi viss šeit liecina par sievietes klātbūtni.
Hanna dodas uz otro stāvu, lai ielūkotos savā istabā. Viņa dodas garām vietai, kur atrada Moniku uz grīdas. Hanna atceras, cik satraukta bija, nezinādama, kā palīdzēt un ko darīt. Kaut viņa agrāk būtu pārnākusi vai vispār tajā dienā palikusi mājās.


Dažkārt sieviete sevi no sirds ienīst par savu bezspēcību situācijās, kad viņa varēja palīdzēt un izglābt.
Viņa attopas kāpņu augšgalā, tverdama pie savas istabas durvju roktura. No mitruma tās ir pieblīdušas un tik viegli nepadodas, tomēr kaut kā viņai izdodas tikt iekšā. Protams, telpu klāj pelējums un milzīga putekļu kārta, tomēr tas viss ir sīkums. Pār Hannas vaigiem sāk ritēt klusas asaras un viņa nespēj izdarīt neko, lai tās apstādinātu.


Meitenes gulta akurāti saklāta, uz nelielā rakstāmgaldiņa atrodas fotogrāfija koši rozā rāmītī ar puķītēm. Tajā ir Hanna un Monika, abas plati smaida, bet fonā pret krastu triecas spoži, mutuļojoši viļņi. Hanna skaidri atceras to dienu, kad kādai svešiniecei lūdza abas nofotografēt. Viņa notrauš pāri zodam pilošās asaru lāses un uzmanīgi novieto rāmīti atpakaļ tā vietā.
Viņa nespēj noticēt, cik ātri laiks ir paspējis, viņa ir pilnībā izmainījusies, iepazinusi ne to pozitīvāko vidi un izgājusi cauri īstai ellei. Savos 26 gados Hanna var teikt, ka viņas līdzšinējā dzīve ir bijusi gana piepildīta ar dažādiem sāpīgiem pavērsieniem, taču nu viņa ir atgriezusies mājās. Un tā taču ir drošākā un pati labākā vieta uz visas pasaule, ne tā?


Hanna aizver savas istabas durvis un neviļus dodas uz Monikas istabu. Bērnībā viņa reti, kad devās pie sievietes, jo viņas vienmēr laiku pavadīja viesistabā vai ārpus mājas.
Tiklīdz durvis atveras, Hanna sajūt to pašu smaržu, ko pirmīt. Tā vistiešākajā mērā atgādina Monikas siltās rokas un vēl siltāko sirdi. Tā atgādina īstu māju sajūtu un Hanna no jauna iešņukstas. Arī Monikas gulta ir akurāti saklāta, uz palodzes atrodas nonīkuši augi, kas agrāk tik krāšņi ziedēja un priecēja vecās sievietes sirdi.


Hanna iesēžas viņas gultā un tā žēli iečīkstas. Viņa pārlaiž acis nelielajai telpai, kas vēl aizvien glabā Monikas klātbūtni. Gleznām pie sienas, abu fotogrāfijas, pašdarinātiem galdautiem un sedziņām, matu ķemmes...
Hanna pasniedzas pie atvilktnes un atver to, nezināmu iemeslu dēļ. Viņa uzduras kādai aploksnei, uz kuras skaidri rakstīts viņas vārds. Papīrs šķiet trausls, un tas jau ir pamatīgi sadzeltējis, tomēr rakstītais ir salasāms.
"Dārgā, Hanna...
Es nezinu, cik tev būs gadu, kad tu šo beidzot izlasīsi, tomēr ceru, ka kādu dienu tas notiks. Kā jau esi sapratusi – manis vairs nav.


Piedod, ka pametu tevi un nebiju līdzās tev svarīgos mirkļos, kaut vai no visas sirds vēlējos piedzīvot ar tevi kopā ikvienu uzvaru, kā arī būt klāt brīžos, kad nākas zaudēt.
Hanna, mēs kopā pavadījām tik īsu mirkli, un man jau tagad sirds plēšas uz pusēm, apzinoties, ka man nāksies tevi palaist vaļā. Tu esi vēl tik mazs putnēns, un es nespēju samierināties ar domu, ka viss turpmākais tev būs jāpiedzīvo vienai.
Piedod, lūdzu. Tu esi pats labākais, kas ar mani noticis dzīvē. Tu biji mans vienīgais saules stars mūža nogalē, kad virs galvas bija tik daudz melnu lietus mākoņu.
Pēc visa tā, ko es sastrādāju jaunībā, es neticēju, ka kāds augstāks spēks man atsūtīs tevi. Hanna, bērns, ja vien tu zinātu, kādus ļaunus darbus esmu sastrādājusi...taču es to visu nožēloju un centos sākt no gala.


Es apsolu, ka to visu būtu tev kādu reizi izstāstījusi, ja vien mums tiktu atvēlēts vairāk laika, taču tas ātri vien izslīdēja caur maniem pirkstiem. Es nespēju to satvert un paturēt.
Nebēdā mana Hanna, man klājas lieliski.
Es vēlos, lai šis miteklis paliktu tev, tas ir labākais, ko spēju izdarīt tavā labā. Tu esi pelnījusi tikai to labāko.
Es tevi mīlu no visas savas sirds,
Mūžam tava Monika".
Hannas skatiens ir pilnībā asaru aizmiglots, tomēr viņa turpina murmināt, ka darīs visu, lai Monika meitenei piedotu sastrādātos grēkus un lai viņas māja no jauna uzzied.

64 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Šī bija visskaistākā nodaļa no pēdējām 50 nodaļām. emotion 

1 0 atbildēt

Ko tieši Monika izdarīja? emotion 

1 0 atbildēt