Jāsaka, ka šī ir pati sāpīgākā nodaļa visā manu stāstu vēsturē, ko man jebkad nācies rakstīt 
---
Dažus mēnešus vēlāk...
Viss notiek gluži kā filmā. Hannai garām spraucas dažāda vecuma cilvēki, kas steidz uz savu pirmo lekciju. Viņa stāv tieši Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes priekšā un aizgrābta noraugās uz stalto ēku, kas izslējusies virs meitenes.
Viņu vēl aizvien pārņem neticības sajūta par visu, kas notiek. Hanna nekad nebūtu apjautusi, ka kādreiz studēs uzņēmējdarbību un būs solīti pretī uz augstākās izglītības iegūšanu. Protams, bez Brendona viņa nekad neko tādu nebūtu sasniegusi.
Draugs Hannu ir atbalstījis, kā vien spējis – viņš parādīja daudz skaistu vietu ārpus Rīgas, kur abi nakšņoja teltī un grillēja zefīriņus ugunskura liesmās, lai tikai Hanna justos labi un aizmirstu par depresīvajām domām, kas nemitīgi nomāca viņas prātu. Viņi laivoja pa krāču pārbagātām upēm un vienkārši gulēja zem zvaigžņotām debesīm, cerot noķert kādu krītošu zvaigzni un piepildīt vēlēšanos.
Brendons bija klāt brīžos, kad Hanna turpināja izmisīgi kliegt, vēloties sevi pasargāt no Artūra, kurš aizvien biežāk uzrodas viņas sapņos un cenšas meiteni satvert savās skavās. Bailes no Artūra ir pāraugušas neapturamā paranojā, kas liedz Hannai pilnvērtīgi dzīvot.
Viņai nemitīgi ir tāda sajūta, it kā Artūrs tepat vien ir un tūdaļ satvers viņu. Viņš noteikti meiteni saplosītu tā, ka neviens nekad neatpazītu viņas sakropļoto ķermeni.
Lai kā Brendons censtos un viņš patiešām ir izdarījis pilnīgi visu, lai apgrieztu meitenes dzīvi ar kājām gaisā labā nozīmē un dotu visu, pēc kā viņa tik alkatīgi ilgojusies.
Pēdējā laikā abi ir satuvinājušies tā, kā nekad iepriekš. Hanna ļauj Brendonam gulēt viņai blakus un turēt meitenes augumu sev cieši klāt. Tā mazāk ir bail un, šķiet, murgi atkāpjas, kad Hanna izdzird Brendona mierpilno elpu, kas kutina viņas ausi. Ja vēl pirms pāris mēnešiem viņai šķita, ka puisis nekad nebūs ziede, ko uzklāt uz apdegumiem, tad viņa pamatīgi kļūdījās, jo drauga klātbūtne ir izrādījusies visefektīvākais veids, kā likt aizmirst visu, it īpaši Reini.
Hanna satver ciešāk savu somu. Viņa ir pārāk ilgi aizdomājusies. Tad meitene ievelk dziļu elpu un dodas pretī savai nākotnei, kas šobrīd šķiet pārlieku gaiša un priecīga...
*
Brendons vēlreiz pārlasa katru vēstules rindiņu. Katrs rakstītais vārds ir no sirds un tas sāp vēl vairāk, jo nekas nav samākslots. Tik īsā laikā viņš Hannu iemīlēja no sirds. Viņš būtu gatavs meitenes dēļ uz visu un šī ir galējā robeža, ko viņš taisās pārkāpt.
Puisis izbrauc ar rokām cauri matiem. Kā viņš ilgojas redzēt Hannas seju, kad viņa atgriezīsies no universitātes, lai pastāstītu par savu pirmo dienu studenta lomā. Meitenes acis noteikti dzirkstītu, vai arī viņa mestos Brendona skavās un ar asarām saslapinātu viņa kreklu, gaužoties par to, ka tā ir bijusi sliktākā dzīves izvēle.
Brendons uzsit ar dūri pa galdu tā, ka tas nodreb. Viņš nejūt sāpes. Tikai tukšumu, kas piepilda ķermeni aizvien vairāk un vairāk. Šodien no rīta viņš Hannu redzēja pēdējo reizi savā mūžā. Viņai mugurā bija pieguloša, tumši zila kleita, kas sniedzās līdz ceļiem. Ataugušie mati vijās pāri mugurai dabiskos viļņos. Hanna uzkrāsoja tikai skropstas, padarot tās garākas un izteiksmīgākas.
Viņa izskatījās lieliski. Brendons noskūpstīja meiteni uz lūpām, izgaršodams pēdējās, saldsērīgās atvadas, par kurām Hannai nebija ne mazākās jausmas.
Puisis vēlreiz pārlūko telpu, atceroties visu labo, ko šis nelielais dzīvoklītis piedzīvoja. Te uz dīvāna viņi ar Hannu malkoja vīnu, citkārt griezās mierīgā dejā, spēlēja kārtis vai vienkārši klusēja. Hanna atspiedās ar muguru pret viņa krūtīm, savukārt Brendons spēlējās ar viņas matu šķipsnām. Pēdējā laikā Hanna bieži pieminēja Monikas māju un to, cik ļoti vēlas tur atgriezties un visu sakopt.
Brendons labprāt būtu teicis, ka viņš ir ar mieru pārcelties kaut uz pasaules malu, tikai lai būtu līdzās Hannai, taču mēle šķita paralizēta. Viņš nevēlējās melot vai mainīt savu plānu. Viss jau ir izlemts.
Viņš pieceļas kājās. Acīs sariešas asaras, tomēr galugalā tā ir viņa izvēle. Viņam nav žēl sevis, bet gan Hannas, kurai būs jāmācās izdzīvot vienai. Tomēr viņai vairs nedraudēs briesmas, un tas ir pats galvenais.
Tad viņš iziet no telpas, pārbaudīdams, vai viss nepieciešamais ir līdzi.
*
Māja, kurā abi ir norunājuši tikties, ir pamesta. Visapkārt mētājas sadauzītas mēbeles un avīzes. Tur jau viņš stāv – pustumsas plīvurā ietinies, bet ar dzirksteļojošām acīm.
-Ko tu vēlējies man teikt? - Artūra balss piepilda telpu un izplēn gaisā.
-Es nogalināju Loretu. - Brendons saka, - Es iešļircēju viņas vēnā narkotiku devu, kas izrādījās nāvejoša. - Viņš turpina.
Artūrs uz mirkli samulst. Neko šādu viņš noteikti nav gaidījis.
-Es zinu, ka tu gribēji novākt arī Hannu un atņemt viņai novēlēto īpašumu. Tu turpini viņu vajāt. - Brendons saka, viņam vairs nav baiļu, tikai neizmērojami daudz dusmu, ko izgāzt uz Artūru.
Vīrietis pasmīkņā ūsās brīdī, kad Brendons izvelk ieroci, kas pacietīgi gulējis pie viņa gurna. Viņš to notēmē pret Artūru.
Vīrietis nedaudz atkāpjas, bet neizksatās nobijies.
-Tev vairs nav izvēles, man ir ieraksts, kur tu sarunājies ar Loretu slimnīcā un pieprasi, lai viņa sazāļo Hannu un tā paraksta dokumentu, kā rezultātā viss viņai piederošais pāriet tavā labā. Tāpat es pierādīšu, ka tu spīdzināji Kseniju. Drīz vien pie tevis ieradīsies policisti, paņems pirkstu nospiedumus atkārtoti un viss taps skaidrs. Tu sapūsi cietumā! - Brendons kliedz.
Nākamajā mirklī Artūrs arī ir notēmējis ieroci pret viņu.
-Tu to neizdarīsi. - Viņš skaļi iesmejas un tad Brendons burtiski redz, kā lode izšaujas no stobra un traucas viņam tieši virsū. Nav vairs laika, lai palēktu malā vai izvairītos.
Asas sāpes izskrien cauri ķermenim un viņš uzreiz saļimst, juzdams siltu asins tērcīti. Viņš ticis ievainots bez skaņas.
Viņš vēl redz, kā Artūrs ņirdz, atiezis zobus. Pavisam drīz viņa paziņa izsauks policiju un Artūram vairs nebūs, kur mukt. Viņš tiešām sapūs cietumā.
Tad Brendons aizver acis uz visiem laikiem, atcerēdamies Hannu savā pirmajā dienā universitātē.
*
Ievada lekcijas ir beigušās un Hanna priecīgi dodas prom. Pirmā diena ir aizritējusi brīnišķīgi – viņa pat ir sapazinusies ar pāris meitenēm, kas varbūt kaut kad nākotnē kļūs par draudzenēm.
Meitene zvana Brendonam, jo nevar nociesties, kad tiks līdz mājām un varēs pastāstīt par savām jaunajām izjūtām, taču telefons ir izslēgts. Savādi, jo puisis nekad tā nedara.
Neparasta izjūta Hannai pakrūtē kliedz, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā. Viņa negrib tai ticēt... Viņa neļaus visam labajam kārtējo reizi nogrimt darvas mucā.
Meitene aši atvadās no nesen satiktajām kursabiedrenēm un steidzas uz mājām.
Hanna jau iztēlojas Brendonu zvilnam dīvānā, viņa sevi sarās par tik muļķīgu izturēšanos, bet, atverot durvis, neviena nav.
Uz galda atrodas viņa mobilais un kaut kāda papīra lapa. Hanna piesardzīgi sper soļus tai pretī.
Viņa to satver savos pirkstos, viss miglojas. Hanna nespēj salasīt nevienu vārdu, izņemot pēdējo rindiņu, kas, šķiet, ieēdusies smadzenēs:
"Beidzot, Hanna, tu esi brīva no Artūra".
