local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //1162

62 0

Hanna pirmo reizi pa ilgiem laikiem atkal jūtas dzīva. Brendons ir pierunājs viņu doties ārpus šaurā mitekļa, kur pavadīts pietiekami ilgs laiks bezdarbībā. Hanna visbeidzot nolēma doties dušā, lai zem stipras ūdens strūklas 30 minūšu garumā aizskalotu pilnīgi visus netīrumus.


Viņai ir jāsāk viss no sākuma. Pagātne ir jau bijis laika posms, ko nevar ne atgriezt, ne arī kaut kādā veidā izmainīt. Meitene ir samierinājusies ar Loretas nāvi un pieņēmusi, ka viņa ir pieņēmusi galējo lēmumu, pātraucot "draudzenes" eksistēšanu veidā, kāds Loretai būtu paticis vislabāk. Viņa mīlēja narkotikas vairāk par visu un bija kā traka pēc tām. Neviens cilvēks nespēja sniegt tādu mierinājumu un labsajūtu. Loretas dzīve tāpat bija tikai trula eksistēšana, kas ne pie kā laba nebūtu novedusi.
Pirms došanās ārā no mājas, Hanna izžāvēja matus, kā arī uzvilkusi labāko, kas bija paņemts līdzi. Kleita, ko Hanna bija iegādājusies par Alana naudu, izskatījās lieliski, tikai nedaudz nokarājās, jo meitene šajā laika posmā ir pamatīgi novājējusi un izskatās vēl kalsnāka, nekā pirms tam.


Šodien Brendons ir noteicējs par to, kā abi pavadīs dienu. Pēc puiša šķelmīgā smaida jau uzreiz top skaidrs, ka viņš neliks garlaikoties un Hanna ir priecīgi satraukta par visu, kas viņu sagaida.
Tiklīdz abi ir iznākuši ārā un Hanna ieelpo tikko plaukušu ziedu smaržu, Brendons saprot, ka visu ir izdarījis pareizi. Viņš jūtas lepns par to vien, ka Hanna vispār piekrita piecelties no gultas un iznākt ārā, lai atgūtu dzīvesprieku. Viņa apgriežas ap savu asi un Brendons iesmejas. Meitene izpleš rokas kā putns, visbeidzot viņa ir samierinājusies ar pagātni un sākusi to pieņemt.


-Mums jāiet! Šajā pagalmā nav, ko redzēt. - Brendons satver Hannas vēso roku. Meitenes sejas izteiksme uzreiz kļūst nopietna, tomēr viņa neraujas ārā, bet pacietīgi seko puisim. Sajūtas, turot meitenes plaukstu savā, ir savādas. Citādākas, nekā tad, kad abi mācījās vienā klasē un reizi pa reizei dauzījās, apskaujot viens otru vai saņemot plaukstas. Šoreiz tas ir nopietnāk.
Pēdējā laikā Brendons aizvien vairāk aizdomājas par to, kāda būtu dzīve kopā ar Hannu. Taču viņš jau ir pieņēmis lēmumu un to nekad nemainīs. Viņš ir samierinājies, ka abi nekad nebūs kopā. Viņš nebūs klāt Hannai svarīgos mirkļos. Viņš neredzēs, kā viņa absolvē augstskolu vai kā meitenei staro acis, kad pēc darba intervijas viņa ir saņēmusi pozitīvu atbildi. Brendons arī neturēs meitenes roku savā, kad viņai mugurā būs kāzu kleita ar baltu plīvuru līdz zemei. Viņš nebūs klāt Hannas dzemdībās, nenovecos ar viņu kopā...


Patiesībā viss, kas viņam pieder, ir tikai šis ellišķi sāpīgais mirklis, kurā viņam atļauts turēt meiteni savās skavās un skūpstīt viņas matus. Kaut viņš to varētu paturēt mūžam. Just Hannas nosalušās rokas uz sava sakarsušā ķermeņa, čukstēt viņai ausī, ka viss būs labi, kaut gan viņa spītīgi purina galvu. Viss būs labi. Hannai.


Viņa ir pelnījusi, lai viņai viss būtu labi. Lai viņa varētu sākt jaunu dzīvi, aizmirstot par visu un visiem, kas reiz darījuši meitenei pāri. Diemžēl arī Brendons ir iekļauts šajā sarakstā un tāpēc viņš nav pelnījis būt kopā ar Hannu un piedzīvot visu, ko no sirds vēlējās.
-Kāpēc tu esi tik skumjš? - Hanna ierunājas, redzot, kā drauga pleci sagumst aizvien vairāk. Brendons ir iegrimis savās domās un klusē, kas ir neraksturīgi viņam, jo parasti Hanna ir tā, kas neizdveš ne skaņas.


-Mums vajag parunāt. Kādā piemērotākā vietā. - Puisis tikai atbild un pievelk Hannu sev ciešāk klāt. Viņš mazliet atgādina Reini – stalts, pieklājīgs un tāds, kas spētu pasargāt no visām dzīves vērtrām, tomēr Hanna jau ir pietiekami apdedzinājusies un čūlas aizvien asiņo. Brendons nevar būt dziedinoša ziede, vienīgi uguns, kas liktu meitenei apdedzināties vēl vairāk.
-Par ko? - Hannas balss notrīs. Viņa vēlas zināt, par ko būs saruna. Varbūt Brendons teiks, lai meitene meklē pati sev dzīvesvietu vai atgriežas iepriekšējā, tomēr tas būtu neprāts. Dzīvokļa saimnieks ir pieprasījis, lai Hanna izvāktu visas savas mantas tuvākā mēneša laikā. Viņa miteklim jau tā ir slikta reputācija un meitenes uzturēšanās tajā visu tikai padarītu ļaunāku.


Ja Brendons neļaus viņai vēl uzkavēties pie sevis, Hanna atkal nonāks uz ielas un viss sāksies no gala. Viņa nekad neatradīs darbu, ar ko pelnīt iztiku un pēc nepilna gada varēs sevi saukt par padibeni.
Brendons cenšas viņu iesaistīt dažādās tēmās, bet viss, par ko viņa spēj domāt, aprobežojas tikai ar to, ka Brendonam viņa ir kļuvusi par apgrūtinājumu un nav vairs vajadzīga. Hanna vairs nejūt tikko plaukušu ziedu smaržu, kas piepilda visu pilsētu un pat spēj nomākt izplūdes gāzu smaku. Viņa neredz priecīgos cilvēkus, kas savā starpā čalo un bildējas pie ziedošiem ķiršu un plūmju kokiem.
Draugs aizved Hannu uz Bastejkalna parku un viņu pārņem savādas deja vu izjūtas. Jau reiz viņa šeit ir bijusi. Tikai kopā ar Alanu, kas dāvināja meitenei ziedus.


Un tad Hanna neviļus aizdomājas par to, kā tagad klājas Alanam, Niklāvam un Reinim. Vai viņi ir atraduši to, pēc kā tiecās un ir laimīgi? Vai Niklāvs vēl aizvien uzskata Alanu par savu draugu? Vai Alans turpina ienīst Hannu, par to, ko viņa izdarīja? Tik daudz jautājumu, bet neviena, kas spētu atbildēt vismaz uz kādu no tiem.
-Hanna... - Brendons izjauc Hannas pārdomas, un viņa uzreiz pievēršas draugam. Viņi apsēžas uz soliņa, un viņš saņem Hannas plaukstu. Savāds strāvojums pārņem ķermeni. Viņai automātiski acīs sariešas asaras.
-Es gribu, lai tu iestājies septembrī kādā augstskolā. - Brendons iesāk. Hanna ir pārsteigta, jo, šķiet neko tādu nebija gaidījusi.
-Vēlos, lai tu iegūtu atzītu izglītību un varētu iekārtot savu dzīvi, kā allaž esi vēlējusies. - Draugs saka, - Es vēlos, lai esi laimīga, Hanna.


Viņa vēro, kā kustas Brendona lūpas, bet nedzird ne vārda, kas izskan no viņa mutes. Hanna jūtas apsulbusi, lai gan par augstākās izglītības iegūšanu jau sapņojusi ilgi.
-Man ir pārāk sliktas atzīmes, es nemūžam nespētu iegūt budžeta vietu, un tu zini, ka man nav līdzekļu, lai pati sev varētu atmaksāt studijas.
-Neuztraucies. Tev viss būs. Es tev visu nodrošināšu. Pēc tam varēsi doties, kurp vien vēlies. Vai zini, uz kurieni tas būs? - Puisis kļūst aizvien azartiskāks.


Hanna mirkli apdomājas. Kur gan viņa varētu doties... Grieķija, Parīze, Tokija...
-Uz mājām. - Meitenes balss skan tik tikko dzirdami, - Uz savām pirmajām īstajām mājām. - Viņa iztēlojas nelielo namiņu netālu no jūras ar košo dārzu, kas priecēja ne vien acis, bet arī sirdi. Monikas lolojums bija ne vien ziedi, bet arī viņa.
-Es vēlos doties pie Monikas. - Hannas balss aizlūzt. Pāri vaigiem sāk ritēt klusas asaras. Viņa ir gatava atdot visu, tikai lai varētu atrasties Monikas mīļajās, gādīgajās rokās. Sieviete glāstītu Hannas matus un čukstētu mierinošus vārdus, gluži, kā bērnībā, kad viņa pamodās naktī no murga.
Monika vienmēr bija blakus, neraugoties uz sāpēm mugurā un locītavās. Viņa vienmēr gādāja, lai meitenei būtu silts ēdiens, lai viņai būtu tīras drēbes un mīlestība.
-Es atdotu visu, lai tikai viņa būtu dzīva... - Meitene turpina šņukstēt. Kaut viņa varētu parunāt ar Moniku un lūgt pēc padoma. Kaut tikai uz īsu mirkli satikt...
Brendons apskauj Hannu.


Viņš izjūt meitenes sāpes, it kā tās būtu viņa paša. Tomēr Brendons saprot – viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Hanna atgriezīsies vietā, kur aizsākās viņas dzīves ceļš, un viņš ir pārliecināts, ka viņa paveiks daudz laba, par spīti visam, kam Hanna devusies cauri.

62 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Lūdzu iesaisti Niklāvu atpakaļ. emotion

1 0 atbildēt

Vai Hanna arī dabūs atbildes uz to, kā tagad klājas Alanam, Niklāvam un Reinim? emotion 

1 0 atbildēt