local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //1152

58 0

Hanna pamostas viena. Cauri logam telpā sūcas pilsētas troksnis un kņada. Tā dzīvo un bauda, kamēr viņa vārtās sasvīdušajos palagos, cenzdamās satvert savas pēdējās saprāta paliekas. Hanna ļauj sev paslēpties zem spilvena, kas smaržo pēc Brendona, kaut gan puisis nav šeit gulējis kopš meitene ir ieņēmusi viņa gultu. Pāris reizes Hanna juta viņa rokas ap savu augumu un mierinošos čukstus ausīs.
Tajās reizēs viņa sāka raudāt vēl stiprāk par to, ka Brendons viņu neatgrūž, neraugoties uz to, ko Hanna ir izdarījusi.


Troksnis uz ielas nerimstas. Hannai galvā sāk skanēt automašīnu rūkoņa, kas mijas ar skaļajām, ausīs griezošajām sirēnām. Viņa uzspiež spilvenu stiprāk uz galvas. Kaut Hanna varētu vienkārši nogriezt pasaulei klusumu.
Bet viņa nespēj itin neko. Tikai turpināt savu bezmērķīgo eksistēšanu.


*


Brendona skatiens sastopas ar Artūra. Ir savādi redzēt šo vīrieti, stāvam pāris soļu attālumā, zvērīgām acīm lūkojamies pretī. Viņš nav mainījies. Nekas no tā visa – tēla, kas tik spilgti iespiedies Brendona atmiņā, atgādinādams visas bērnības šausmas, nav mainījies.
Artūrs sažņaudz rokas dūrēs un Brendons automātiski dara to pašu.
-Ko tu te dari? - Artūrs norūc. Viņš ar blīkšķi nomet somu uz grīdas. Izskatās, ka vīrietis pārvācies uz šo mitekli un jau uzskata to par savu.


-To pašu es varētu jautāt tev. - Brendons runā tādā pašā tonī. Viņš vēlas, lai Artūrs aiztītos, bet uz to var tikai naivi cerēt.
Telpu piepilda gārdzoši, neskanīgi smiekli, kas turpinās ar sausa klepus lēkmi. Brendons nolūkojas, kā Artūrs tiecas pēc skābekļa devas, kas kaut kādā veidā tikusi nogriezta.
Viņš atgūstas neiedomājami ātri.


-Kur Loreta? Vai guļ vēl? Nezināju, ka tu tagad salaid ar abām. - Arūtrs izmet, ielūkodamies Hannas istabā un secinot, ka meitenes tur nemaz nav. Tā tad secinājumus par to, kāpēc Brendons tik agrā rīta stundā atrodas dzīvoklī, nav izdarīt grūti.
-Loretas nav. - Puisis paziņo. Viņš apzināti pavilks garumā, nesniedzot Artūram pilnu informāciju par to, kā noslēgusies viņas dzīve.
-Neticu. Viņa vienmēr te ir. - Viņš nošņaukājas un drošiem soļiem dodas viņas istabas virzienā.
Brendons seko tikai līdz viesistabai. Viņš ilgi domā, vai sēdēt uz dīvāna ar izdegušajiem caurumiem un notraipīto audumu, tad pārdomā. Nav jau grūti pastāvēt kājās un sagaidīt Artūru.
Vīrietis aizcērt Loretas istabas durvis un atgriežas pavisam saniknots. Viņa seja kaist koši sarkana un asinis ir uzvārījušās līdz galējai temperatūrai.


-Kur viņa ir?! - Viņš sēc, nespēdams savaldīt savu ķermeni.
-Prom. - Brendons atbild mierīgā balsī, izbaudīdams, ka šoreiz pretī stāvošais ir tas, kurš neizprot situāciju. Beidzot Artūrs vairs nav galvenais.
-Kur – prom?! - Dusmas piepilda balseni, Brendonam šķiet, ka kuru katru mirkli viņš varētu uzsprāgt, izsmērēdamies pret visām sienām.


-Mirusi. - Vārds, pārvēlies pāri lūpām, sasniedz Artūru vēl pirms no Brendona mutes vispār iznāca kaut kāda skaņa, kas apliecinātu, ka viņš ir sapratis pareizi.
Artūra sejas izteiksme ir tieši tāda, kāda Brendons to bija iztēlojies domās. Viņš uzreiz izskatās par 10 gadiem vecāks, sejā iegulst sīku grumbiņu, kas kontrastē ar viņa bālo, rugājiem klāto ādu. Viņš izskatās sašutis un pilnībā zaudējis līdzsvaru.


Vīrietis ieķeras ar rokām galdā. Tās ir miklas, jo pārklājušās ar aukstiem sviedriem, ko pavada trakoti drebuļi. Viņš trīc pa īstam. Brendona vārdi šķiet tik neticami.
Loreta nevar būt mirusi. Visas viņas mantas vēl aizvien atrodas savās vietās. Neviens tām nav pieskāries vai ziedojis labdarībai. Viss vēl aizvien ir tepat – sastindzis laikā un telpā. Glāzes, kas mētājas uz galda un grīdas, klāj sarkans lūpu nospiedums. Loretai patika laiku pa laikam uzkrāsot košas lūpas. Tās uzreiz izcēla viņas vaibstus, padarot tos pievilcīgākus.
Uz galda atrodas viņas mīļākais alkoholiskais dzēriens pilnīgi neskarts – Loreta taču netaisītos mirt, atstājot pudeli pat neattaisītu. Viņa pagaršotu vismaz vienu malciņu...


-Kā viņa nomira? - Artūrs nedaudz atgūst balsi. Viņam ir jāzina visas detaļas.
-Pārdozēja narkotikas. - Brendons atbild tikai pēc īsas pauzes, vēlēdamies paildzināt šo procesu, tomēr viņš neapjauš, ka Artūram no tā ne silts, ne auksts.
Viņam vienmēr ir bijis vienalga, kas notiek ar Loretu un viņas dzīvi. Viss, ko viņš lūdza, ir dabūt parakstu no Hannas par īpašuma novēlēšanu viņam.
Loretai vajadzēja izdarīt tikai nelielu darbiņu, kas prasa mazliet pelēko šūnu kustināšanu un tad viņa varēja kaut vai 100 reizes pārdozēties.


-Artūr, viss ir beidzies. Vai tu grasījies nogalināt arī Loretu, gluži kā Kseniju? Vai gribēji viņu tāpat spīdzināt līdz pat pēdējam mirklim, neatvieglojot sāpes, bet liekot paciest vēl stiprākas? - Brendons turpina runāt.
Artūrs nesaprot, kā, bet viņš visu zina. Par Ksenijas šausminošo spīdzināšanu.
-Tas nebiju es. - Viņš izgrūž caur zobiem.
-Kas tad? - Puisis neliekas mierā.


-Es nezinu. Es atsēdēju cietumā pāris gadus un tad mani izlaida, jo trūka pierādījumu, lai man piesietu kaut ko tik šausminošu! - Viņš novaikstās, bet Brendons jau pēc acīm redz, ka viņš to visu ir pastrādājis un neko no tā nenožēlo.


-Tu esi nožēlojams kretīns. - Tie ir pēdējie vārdi, ko viņš velta Artūram pirms dodas prom.
Viņš neseko. Tas ir labi. Liekas nepatikšanas Brendonam nav vajadzīgas.
Viņš nav savācis Hannas mantas, kā bija iecerējis, tomēr viņam visbeidzot ir plāns.
Tas ir visgrūtākais lēmums, ko viņam jebkad nācies pieņemt, bet tādā veidā viņš varēs likt Hannai beidzot aizmirst par notikušo, un tas ir pats galvenais.

58 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

Hannas bezmērķīgā gulšņāšana ir apnikusi. Vismaz lai aiziet uz policiju un pastāsta, ko izdarija Loretai  emotion  

0 0 atbildēt