Brendons tur Hannu savā apskāvienā kamēr viņa kliedz un spārdās, izkliegdama Loretas un Artūra vārdus līdz aizlūst balss. Meitenes asaras samērcē puiša kreklu, viņa pilnībā zaudē laika un telpas izjūtu.
Brendons kārtējo reizi izčukst mierinošus vārdus, bet Hanna kliedz, ka tie neko nedod. Tie nepalīdz samierināties ar to, ko viņa ir izdarījusi.
Ir pagājusi nedaudz vairāk par nedēļu, bet viņa nespēj samierināties ar divējādajām izjūtām, kas Hannu pārņem ik dienu – te viņa nožēlo, ka atņēmusi Loreta dzīvību, bet jau nākamajā mirklī saprot, ka tas bija labākais, ko viņa jebkad ir izdarījusi, tādā veidā iespļaujot Artūram burtiski sejā un parādot, ka viņš nav un nekad nebūs noteicējs pār viņas dzīvi.
Dienām ilgi Hanna ir alkusi redzēt Artūra sejas izteiksmi, kad beidzot viņš uzzinās, ka vienīgais cilvēks, kas varētu viņam īstenot nožēlojamo plānu, vairs nav starp dzīvajiem. Hanna tik ļoti vēlētos viņam pati to pavēstīt, tomēr viņa negrib liekas nepatikšanas, kas vainagotos ar kārtējo situāciju, kurā viņai būtu jācenšas sevi aizstāvēt ar visiem ieročiem, kas pa rokai.
Hanna visbeidzot nomierinās un atlaižas gultā. Brendons ļauj viņai gulēt savā istabā, pats sev atvēlot vietu uz dīvāna viesistabā. Kopš Hanna mitinās pie viņa, puisis nespēj naktīs aizvērt ne acu, nemitīgi gaidot, kad izdzirdēs draudzenes kliedzienus. Viņš nespēj tajos tik viegli ieklausīties.
Lai vai kā, viņš nekad nespētu atteikt Hannai un izmest viņu uz ielas kopā ar visām problēmām, kas tikai turpina milzt. Viņš nevēlas otro reizi pieļaut to pašu kļūdu, palaižot Hannu prom un izliekoties, ka viņam meitene nekādā mērā vairs nerūp.
Viņš iegulda Hannu atpakaļ spilvenos un apsedz, atstādams naktslampiņu ieslēgtu. Reiz Hanna stāstīja, ka tieši šādā veidā bērnībā laidusies miegā, kad vecāki aiz durvīm kašķējušies vai rīkojuši kārtējo grautiņu. Nelielais gaismas objekts bijis vienīgais mierinājums, kad apkārt valdījusi necaurredzama tumsa.
Brendons pamet istabu, bet durvis atstāj pusvirus, lai uzreiz varētu steigties atpakaļ, kad viņu sagrābs kārtējie murgi. Viņš apsēžas uz dīvāna malas un iemalko ūdeni.
Ķermenis ir sakarsis. Dusmas plosa puiša dvēseli, un viņš nezina, kur īsti likties. Viņš dusmojas uz Hannu un ikvienu, kurš viņu ir motivējis šādi rīkoties, bet viņš nespēj meiteni nosodīt par izdarīto. Lai vai cik tas viss ir nepareizi un traģiski, viņš nespēj Hannu ienīst vai patriekt.
Roka automātiski izbrauc cauri matiem, tie ir mitri no sviedru lāsēm, kas turpina ritēt pāri pierei. Viņam ir kaut kas jāizdara Hannas labā. Jebkas. Tagad un tūlīt. Viņam jātiek prom no smacējošā dzīvokļa. Tikai uz mirkli.
Viņš ātri apģērbjas, uzraudams kājās vienkāršas džinsas un adītu džemperi. Tajā pašā mirklī iezvanās telefons.
-Sasodīts! - Tas ir pirmais un trāpīgākais vārds, kas izlaužas pār lūpām. Viņš aizmirsa mammai pateikt, ka brauciens uz Londonu atceļas pavisam.
Pirmo reizi pa ilgiem laikiem, viņš atvieno zvanu, nemaz nedzirdot mātes balsi un apsola sev, ka tuvākajā laikā atzvanīs un visu izstāstīt...izņemot to, ka viņa bērnības labākā draudzene ir nogalinājusi meiteni un inscinējusi to, kā pašnāvību.
Brendonam nekad nepietiktu drosmes, lai kaut ko tādu vispār izfantazētu, kur nu vēl, lai īstenotu.
Viņš apauj kājas un vēlreiz uzmet Hannai skatienu. Viņa, šķiet, cieši aizmigusi un arī nav vēl nekādu pazīmju, ka murgi no jauna grasās sagrābt viņas ķermeni un dvēseli.
Ejot ārā pa durvīm, Brendons paņem Hannas dzīvokļa atslēgas. Viņš savāks meitenes mantas, jo tas ir vienīgais, ko viņš var darīt viņas labā.
Hannai nebūs tur vairs jāsper kāja un varbūt arī murgi uz brītiņu atkāpsies. Viņš gādās par to, lai viņa pēc iespējas ātrāk aizmirst par notikušo un turpina dzīvot tālāk.
*
Artūrs vairs ilgāk nespēj gaidīt. Sasodītās māsiņas kavējas ar izrakstīšanu no slimnīcas, lai gan viņš jau jutās atžirdzis pirms vairākām nedēļām. Viņam vajag tikt prom un nožmiegt Loretu, kura tā arī nākamajā dienā pēc savas viesošanās neatnāca ar parakstītu dokumentu, kurā oficiāli tiek apstiprināts, ka Hannas māja pāriet viņa īpašumā.
Tā maita bija solījusi un brutāli piekāsusi Artūru, kurš nespēja aizmigt veselas trīs naktis, prātodams, kā sodīt. Viņš jau savā prātā iztēlojās neskaitāmus veidus, kā likt viņai ciest par to, ko izdarījusi.
Katrā ziņā viņš neļaus Loretai izsprukt sveikā un izlikties, ka šādas vienošanās nemaz nav bijis.
Visbeidzot māsiņa ienāk palātā, plati smaidīdama, it kā būtu priecīga, ka viņam beidzot jātiņas miglā. Patiesībā arī Artūrs ir priecīgs, jo nespēj vairs ilgāk sēdēt bezdarbībā un neziņā.
Aiz loga ir agrs rīts, bet Loretas dzīvoklis būs pirmā vieta, uz kuru viņš dosies.
Patiesībā viņš cer, ka sieviete būs mājās un gulēs, jo tādā veidā netraucēti varēs pārsteigt viņu nesagatavotu, protams, ja vien tur nebūs arī tā salašņa Hanna, kam vienmēr padodas izjaukt labākos brīžus.
Māsiņa liek parakstīt kaut kādus bezjēdzīgus papīrus un tad viņš ir brīvs. Sirds rajonā vēl aizvien ir jūtama sāpju atblāzma, bet ilgāk viņš vairs nevar uzkavēties šajās sterilajās, četrās sienās.
Viņš paņem nedaudzās mantas un noburkšķ atvadu vārdus.
Svaigs gaiss, pilsētas troksnis ir tieši tas, pēc kā viņš tik ļoti ir ilgojies.
Artūrs somā satausta atslēgu saišķi un pasmaida. Loreta pati ir iekritusi savās izliktajās lamatās, uzticot viņam savu dzīvokli.
Vīrietis saberzē ūsas un līdz ar bariņu cilvēku dodas pāri gājēju pārejai.
*
Brendons ar trīs soļiem ir sasniedzis dzīvokļa durvis. Pavisam drīz iestāsies pusdienlaiks, un viņš nevēlas, lai kāds no kaimiņiem redzētu viņu šeit – "pašnāvības" vietā.
Viņš uzmanīgi atslēdz vaļā durvis. Aiz tām vairs nestāv Loreta, kura visai nelaipni paskaidro, ka ar Hannu viss ir labi, un lai viņš dodas prom.
Dzīvoklī valda kapa klusums, bet par to jau tas arī ir pārvērties. Gaisā uzjundī sastāvējies alkohola smārds.
Viņš apzināti vispirms dodas uz Hannas istabu, nevēlēdamies ieskatīties virtuvē, lai gan policija tur visu jau ir sakopusi.
Viss it kā ir beidzies, bet tomēr turpinās.
Hannas istaba ir nekārtīga, bet viņš pacietīgi no zemes sāk lasīt izmētātās mantas.
*
Artūrs no jauna sajūt sāpes krūšu rajonā, kāpjot augšā pa kāpnēm, bet nekas nespēs viņu apturēt to darīt. Viņš jau ir pavisam tuvu.
Viņš pieķeras durvju rokturim kā pēdējam salmiņam un tad veikli tās atslēdz vaļā.
Sākotnēji telpā neviena nav, bet tad viņš sadzird kustības Hannas istabā.
Smaids pats atplaukst. Artūrs no jauna saberzē plaukstas.
Šī nu gan ir viņa laimīgā diena.
