local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //10824

66 0

Hanna ieliek ausīs austiņas un ieslēdz mūziku, kas paredzēta skriešanai. Viņai vajag tikt ārā, kaut kur tālu prom no visiem un visa. Kaut uz stundu vai divām. Meitenes ķermenis alkst skriet, iegrimt domās un pazaudēt laika izjūtu.


Ļaut, lai kājas pašas ķermeni nes uz priekšu un nedomāt itin ne par ko. Lai gan pēc samaņas zaudēšanas ir pagājis krietns laiks, Hanna vēl aizvien jūt absolūtu bezspēku, kas kā smags akmens uzgulst visam ķermenim. Murgi ir atgriezušies – šoreiz viņa skaidrāk par skaidru redz Artūru, viņa ļauno smīnu, kas iezīmējas krēslainajā istabā un viņa ķetnas, kas grib satver Hannu, nelaižot nekad vaļā.


Viņa atkal un atkal izdzīvo to visu no jauna. Naglainais dēlis Artūra miesā, kliedzieni un asinis. Dzelzs smārds ir tik izteikts, ka Hanna no tā pamostas, skaļi rīstīdamās, vēloties no tā pēc iespējas ātrāk atbrīvoties.
Meitene uzlūko sevi spogulī. Viņa vairs nav tā pati un nekad arī nebūs. Kaut kas šķiet krasi mainījies.
Pēdējā laikā viņa pieķer sevi aizdomājamies par Monikas māju arvien biežāk. Tā ir vieta ar pārāk daudz atmiņām, bet Hanna sev atgādina, ka tās visas ir pozitīvas. Nelielais namiņš silda viņas sirdi, jau iedomājoties par to vien. Hanna vairs nav satikusi nevienu tik mīlošu un gādīgu cilvēku, kāda bija viņas Monika.


Viņa norij asaru kamolu, kas pamazām jau kārtējo reizi kāpj kaklā un dodas ārā no istabas.
Loreta guļ uz dīvāna, sūc kārtējo alus pudeli un skatās kaut kādu meksikāņu ziepeni. Hanna jau ir gandrīz tikusi ārā pa durvīm, tomēr pēdējā mirklī viņa atgriežas un izņem austiņas. Mūzika turpina caur tām plūst pietiekamā skaļumā, lai varētu saklausīt vārdus.
-Klau... - Viņa neveikli iesāk, lauzīdama rokas.


Loreta pagriež klusāk televizoru un piezvempjas gultā sēdus. Viņai uz drēbēm vēl ir palikušas čipsu drupatas un citi sīkumi. Loreta atglauž matus un iemalko vēl aliņu.
-Kā...klājas Artūram? - Hanna pirmo reizi mēneša laikā uzdod šo jautājumu, kas viņu jau tik ilgi moka, neļaujot rast nekur mieru.
-Tā nekas, tomēr rētas palikšot. Ārsti tur neko nevarot darīt. - Viņa nevērīgi atbild, it kā tas vispār nekas nebūtu.
Hannas pleci sagumst. Viņai vispār būtu jāpriecājas, ka tas mērglis tomēr ir izdzīvojis, par spīti pamatīgajiem ievainojumiem un asins zudumam. Neraugoties ne uz ko, viņš tomēr vēl elpo un turpina ienīst Hannu ar visu savu būtību.


Kopš Loreta torīt atskrēja uz māju, Hanna ir uzticējusi viņai glabāt visu informāciju par Artūru. Viņa pati nekad nespētu kādam no medicīniskā personāla apjautāties, kā viņam sokas. Sirds dziļumos meitene vēlētos, kaut viņš būtu nomiris, tomēr racionālā puse ir pateicīga, ka patlaban viņa var atrasties uz brīvām kājām, nevis turpināt visu uzlūkot cauri restēm.
-Tu neizskaties priecīga. - Loreta paziņo, vērodama Hannas reakciju.
-Piedod. Es vairs nespēju priecāties ne par ko. - Viņa tikai atbild.


-Tu taču zini, ka vienmēr vari nākt pie manis, ja tevi kaut kas nomāc. Esmu gatava uzklausīt. - Loreta velta siltu smaidu un Hanna automātiski izdara to pašu pretī.
-Paldies. Tu esi labākā! - Viņa nosūta dzīvokļa biedrenei gaisa buču un piekodina, ka dosies nedaudz paskriet.


Iznākot ārā un piepildot plaušas ar dzestro agrā rudens gaisu, Hanna jūtas kā piedzimusi no jauna. Viņā uzreiz mostas spēks un enerģija jauniem izaicinājumiem un sasniegumiem.
Meitene uzsāk lēnu skrējienu, pamazām atgūstot iepriekšējo sparu. Kājas kustas arvien ātrāk un ātrāk. Cilvēku plūdums ir mitējies, uz ielām ir redzams vien tikai retais. Krēsla pamazām apklāj pilsētu ar savu pelēcīgo plīvuru.
Hanna palaiž vaļā visas sāpes un domas, kas viņu turpinājušas mocīt pārlieku ilgi.
Viņa apstājas tilta vidū, tverdama pēc elpas, vienlaikus lūkojoties pelēcīgajās debesīs. Viņai ir jāpalaiž vaļā itin viss. Viss, kas sevī turēts pārlieku ilgi.
Meitene aizžmiedz acis tik ļoti, ka tās sāk asarot, tomēr varbūt tās ir īstas asaras, kas arī pārlieku ilgi krājušās?


Hanna pārliecas pāri margām un ielūkojas tieši acīs Daugavas tumšajiem ūdeņiem, kas mierpilni plūst zem viņas. Viņa ļauj vēl pēdējo reizi sev no jauna izdzīvot visus zagots mirkļus – pirmo tikšanos, skūpstu, apskāvienu, nakti viesunamā un brīnišķīgas kopābūšanas, kas bija tik šķebīgi samākslotas...
Kad Hanna atver acis, Reinis jau ir prom un nekad vairs neatgriezīsies. Viņa ieķeras tilta malā un izdveš klusam kliedzienam līdzīgu skaņu. Reiņa nav un nekad vairs nebūs. Tas viss ir beidzies.
No atvieglojuma, pār viņas vaigiem neapturami sāk plūst asaru straume. Hanna ļauj sev raudāt tik ilgi līdz vairs nepietiek spēka, lai nokļūtu atpakaļ mājās.


*


Loretas snaudu iztraucē telefona zvans. Tā vien šķiet, ka aparāts rada tikai liekas problēmas.
Protams, Artūrs, jo kurš gan cits.
-Sveiks! - Loreta cenšas izklausīties pēc iespējas možāka.
Vīrietis tikai pavīpsnā, bet neatbild ar sveicienu.
-Mums vairs nav laika gaidīt. - Viņš saka allaž aizsmakušajā balsī.
-Kam? - Loreta patiesi ir apjukusi.


-Man vajag to sasodīto Hannas māju un tev jāpanāk, ka viss notiek ātrāk, nekā plānots. - Viņš saka.
-Kā? Kā lai es panāku, ka viņa man atdod to māju? - Loreta jautā, juzdama paniku rodamies kaut kur iekšienē.
-To tev nāksies izdomāt.
-Artūr, Hanna man nekad neatdos māju. Ja vien viņa zinātu, ka tas ir galvais iemesls, kāpēc es izliekos tik jauka...
-Man vienalga, tev jāizdomā, kā to panākt pēc iespējas ātrāk. - Viņš atvieno.
Loreta pielec kājās, jo, šķiet, dzirdējusi kādu troksni, tomēr dzīvoklī nav nevienas pašas dvēseles.


*


Hanna ir pārāk apjukusi, viņa nespēj uztvert tik tikko dzirdēto.
Loreta. Artūrs. Abi uz vienu roku. Pret viņu...
Hanna steidzas lejā pa kāpnēm, kamēr Loreta nav viņu pamanījusi.
Viņa no jauna ieelpo svaigo gaisu. Tas vairs nav tik atspirdzinošs, bet gan spiedošs.
Tad viņa izvelk telefonu un uzspiež uz vienīgā cilvēka numura, kas vēl atlicis.
Vecās draudzības vārdā. Viņš, protams, atbild uzreiz.
-Brendon, man vajag ar tevi parunāt... - Balss aizlūst. Hanna nespēj neko vairs pateikt un nav nemaz vajadzības.
Viņš jau saprata no pusvārda.

66 0 24 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 24

0/2000

Nu kāpēc Brendons? emotion 

Viņš taču viņu piekrāpa ar citu, būtu labāk zvanījusi Niklāvam

3 0 atbildēt

Hanna ieliek ausīs austiņas   emotion 

1 0 atbildēt

Kāpēc stāsts ir tāds? Reāli tā dzīvē nentiek. Bet emotion

0 0 atbildēt

Vai tu zināji, ka es tāpat varu komentēt tavus debilos rakstus, pat ja tu mani esi nobloķējusi? Ha-ha-ha

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt