Ielu sapņi.8

Prologs.

Bronksā valdīja haoss. Nekad mūžā nebiju dzirdējusi, ka te notiktu kas tāds. Bet es saglabāju mieru, uzvilku mugurā savu mīļāko “Tap-Out” džemperi, kas bija daudz par lielu manam augumam, džinsus, botes, sasukāju matus, paņēmu savu spilgti rozā somu, kuru nebiju lietojusi kopš septītās klases, un izkāpu pa logu, lai nonāktu uz ugunsdzēsēju kāpnēm, un steigšus nokāpu lejā. Uzliku naģeni galvā un pametu skatienu ap stūri, kur jau gulēja vairāki līķi. Ja es te nebūtu dzīvojusi visu dzīvi, es juktu prātā, bet man tas jau bija ierasts. Steigšus metos skrējienā, vienmērīgi elpodama, un noskrēju lejup pa tuneļa trepēm, lai dotos uz metro. Cik atceros, tas allaž atiet vienā un tajā pašā laikā. No naudas, kas man bija kabatā iegādājos biļeti un “twix” batoniņu, un apsēdos uz nobružāta krēsla blakus kādam bezpajumtniekam, kurš bija atmetis galvu pāri krēsla atzveltnei un skaļi krāca. No viņa nāca alkohola smārds, un es saviebusies grauzu savu batoniņu, kurš bija pārāk izkusis, lai būtu garšīgs. Nometu papīriņu uz zemes, un nervozi palūkojos apkārt. Tātad man neviens nesekoja. vai vēl nebija paspējuši aptver, kur es esmu devusies. Varbūt viņi nemaz nemeklēja mani. Varbūt mans brālis kļūdījās. Atcerējusies būtiskāko, nometu telefonu zemē un ar kāju izšķaidīju tam displeju un mikroshēmu, nelikdamās ne zinis par izbrīnītajiem skatieniem, kas bija vērsti manā virzienā. salasīju visas detaļas un nometu tās uz sliedēm, zinādama, ka vilciens pabeigs atlikušo darba daļu. Saberzēju plaukstas un aizvēru acis. Man bija izdevies aizmukt, bet man nav ne mazākās nojausmas par to, kur ir mana ģimene, un kā viņiem klājas. Mēs neviens nebijām paredzējuši, ka mūsu dzīves varētu pārvērsties par filmas sižetu. Beidzot metro apstājās un es steigšus tajā ielēcu, apsēzdamies pašās beigās. Uzmanīgi vēroju cilvēkus, kā Bleiks man bija piekodinājis, un pamanīju to, kuru man vajadzēja. Vīrietis īsi pielieca galvu un es atbildēju ar to pašu. Viņš gaisā uzzīmēja ciparu “3”, un es apjuku. Ko viņš domāja ar trīs? Vīrietis norādīja uz pieturu tabloīdu un es sapratu. Trīs pieturas. Un tad man jāsāk rīkoties. Nervozi knibinājos ap bikšu malu, nespēdama domāt par to, ka biju visu paveikusi perfekti. Bleiks ar mani leposies. Nopūto un pavēros uz tabloīdu. Bija atlikusi viena pietura. Metro vienā brīdī noraustījās gaisma, bet tūlīt elektrības piegāde atjaunojās, un es jutu, cik patiesībā nervoza esmu. Beidzot bija atlikusi pēdējā pietura. Vīrietis pienāca man tuvāk un it kā nevērīgi nolika savu somu man pie kājām. Sapratusi mājienu, novilku somu no pleciem un noliku blakus viņējai. Vīrietis man piemiedza ar aci, paņēma manu somu un izkāpa no metro, atstādams mani vienu ar to, ko Bleiks man bija uzticējis. Apliku vīrieša somu uz pleciem un piecēlos kājās. Viņa soma bija ļoti smaga, un mani māca kārdinājums uzzināt, kas tajā ir paslēpts. Nervozi kasīju nost krāsu no durvju restēm un izkāpu laukā dzestrajā gaisā. Tā, kā neviena apkārt nebija, noliku somu uz zemes un atvēru to vaļā.

-Velns pār stenderi,- es noelsos, izņemdama banknotes no somas.- Sasodīts.

-Vai ne?- kāda balss man piekrita un es apcirtos, lai ieraudzītu vīrieti, kurš varēja būt mana tēva vecumā, un kurš tur uzradās ne no kurienes.- Bleiks labi pastrādājis. Manta ir ļoti laba.

-Par kādu mantu ir runa?- mana balss drebēja, un es aizvēru somu, un sāku kāpties uz atpakaļ, juzdama dabisku instinktu bēgt. Vīrietis tuvojās, un man likās, ka viņš ir kāds slepkava vai izvarotājs. Es baidījos no viņa.

-Par tevi. Tavs brālītis tevi pārdeva,- vīrietis satvēra mani aiz delma, un vilka uz priekšu. Spirinājos pretim, bet nespēju. Vīrietis mani smagi piekāva, un nespējīgu iemeta mašīnā, līksmi smiedamies.- Tu nevari uzticēties pat savam tuvākajam, mazā.

Viņš aizcirta mašīnas bagāžnieku,  atstājot mani pilnīgā tumsā vienu pašu.