http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni/728858
https://www.youtube.com/watch?v=mKZewYBuwGc
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni3/729514
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni/728858
https://www.youtube.com/watch?v=mKZewYBuwGc
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni3/729514
Es padevos. Biju piedzīvojusi gana daudz, lai zinātu, ka nav jēgas censties, jo es tikai sevi savainotu. Man ļoti sāpēja viss, un es baidījos izdarīt kaut ko tādu, kas padziļinātu sāpes. Asaras jau bija beigušas ritēt, un es centos iedomāties, kā izskatās ārā. Droši vien jau bija rīts. Bleiks jau būs dabūjis savu naudu. Nespēju noticēt, ka kaut kas tāds varēja notikt. Bleiks nekad mani nebija sāpinājis. Un tagad šis... Man vairs nebija asaru, ko veltīt pārdzīvojumiem.
Jutu, ka mašīna apstājas, un pārtraucu elpot. Dzirdēju, kā aizcērtas durvis, un soļi tuvojas šurp. Izklausījās, ka tas bija grants ceļš, jo olīši žvadzēja zem apaviem. Bagāžnieks tika pacelts, un es sajutu vēso gaisu. Vīrietis pacietīgi gaidīja, kamēr izkāpšu, un pat nepalīdzēja, redzot, cik ļoti man sāp. Viņa seju rotāja viltīgs smaids, un man vienubrīd šķita, ka viņš gaida, kad es salūzīšu un sākšu viņam sist. Žēl. Man bija par daudz paškontroles un veselā saprāta, lai neizbruktu kaut kādam tēvainim. Bēgt nebija jēgas, jo viņam bija mašīna. Un šeit nebija neviena, ko saukt. Izstaipījos, vaikstīdamās pie katras kustības, un pametu viņam skatienu.
-Braša meitene,- vīrietis paslavēja.- Piedod par tiem zilumiem. Domāju, ka citādi tu nekāpsi mašīnā.
-Pareizi domāji,- es noņurdēju.- Kas šī ir par vietu?
-Tavas jaunās mājas,- Vīrietis noteica un aizslēdza mašīnu.- Neuztraucies tev te, labi klāsies.
-Redzu.- es noburkšķēju, norādot uz zilumu uz plaukstas locītavas. Piepeši šķita, ka vīrietis kļūst nervozs, jo viņa zīlītes, to redzot, iepletās un viņš sāka runāt daudz ātrāk. Garām man nepaslīdēja arī fakts, ka viņš svīda.
-Kusties ātrāk,- viņš atcirta,- Džošua tevi jau sen gaida. Tevis dēļ mēs kavējam.
-Ko tu cepies? Man nav kur steigties,- pikti atteicu un sakrustoju rokas pāri krūtīm, un pieliku soli. Taga beidzot man bija iespēja vīrieti novērtēt pilnībā. Viņš bija milzīgs apmēros, ar kaili skūtu galvu, un slikti pašūtā uzvalkā. Tomēr viņa sitiens bija spēcīgs. Pēkšņa impulsa mākta, izlēmu, ko darīt.- Man vajag čurāt.
-Pacietīsies. Vēl daži metri līdz mājai,- Viņš noteica.
-Nu nekā nebija. Es eju mežā,-
-Tev ir desmit sekundes. Ja nebūsi atpakaļ, es šaušu.-
-Kurš var pačurāt desmit sekunžu laikā?-
-Labi, pusminūte, bet ne vairāk.- viņš negribīgi piekāpās. Cik vien ātri varēju, iegāju biezoknī un atspiedos pret koku. Atdabūju vaļā jostu un lēni lavījos atpakaļ, būdama uzmanīga. Vīrietis smēķēja un mani neredzēja. Pacēlos pirkstgalos un apmetu cilpu viņam ap kaklu. Cigarete izkrita viņam no rokām, un viņš centās nodabūt jostu nost no kakla, bet mans tvēriens bija pārāk stiprs. Sažņaudzu to spēcīgāk, un viņš saļima uz zemes. turpināju spiest, līdz viņā seja ieņēma zilganu toni, un acis izvalbījās kā zivij. Man vairs nebija bail. Es zināju, ka tas,, ko es daru, ir pareizi. Dažreiz filmu skatīšanās noder..
-Smēķēšana nogalina, kropli,- es atteicu un paņēmu jostu. Ievēru to biksēs un ar kāju pabakstīju nedzīvo ķermeni. Nolēmu viņu pārmeklēt, un veiksmīgi atradu viņa kabatās cigaretes, naudas maku, un atslēgas, kā arī telefonu un ieroci. Ieroci pieāķēju sev pie biksēm, bet lietas saliku kabatās, kad pēkšņi sadzirdēju aplausus. Aplausus? Meža vidū.
-Bravo, bravo,- kāds sacīja un es pagriezos pret runātāju,- Tu esi tieši tāda pats spridzeklis kā tavs brālis. Esmu patīkami pārsteigts,- puisis tumsā nozibināja smaidu,- No manis tu vari nebaidīties. Tagad tieši otrādi, tu man atviegloji darbu,- viņš paskatījās uz guļošo resni,- Par to tev pienākas balva,- viņš pasmīnēja.
-Kas tu esi?- es jautāju, neatmezdama domu braukt prom.- Un ko tu gribi?
-Es par tevi samaksāju milzīgu naudu,- puisis kļuva nopietns,- Kas tev ar seju?
-Tavs resnis par to parūpējās,- es atcirtu,- Ko tu gribi no manis?
-Nāc līdzi,- viņš pastiepa roku,- Nopietni. Nemēģini bēgt. Es tevi noķeršu tā vai tā.
Es nepakustējos ne soli. Viņam apnika gaidīt un viņš pienāca man klāt, būdams gandrīz galvastiesu garāks par mani. Viņš maigi saņēma manu roku un pagrieza to, lai nopētītu, kas ar mani ir noticis. Viņa lūpas sakniebās, un viņš izvilka no kabatas telefonu, un kādam piezvanīja.
-Te Džošua,- viņš sacīja,- Meitene ir novākusi Vilu. Vajag sakopt. Jā, ar jostu, tas mērglis viņu ir piekāvis. Žēl, pašam būtu gribējies tam idiotam smadzenes izšaut. Bet nu labi, nav ko rokas smērēt,- viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja,- Viņa šovakar paliks manā istabā. Pasaki, lai Kriss atslābst.- nesagaidījis atbildi, viņš nometa klausuli.- Nāc līdzi.- viņš pastiepa roku, aicinādams mani sev līdzi. Nopūtos un pasniedzu viņam savu roku, ļaudama vest.
-Malacīte,- viņš uzslavēja.- Tu izdarīji pareizu lēmumu.
-Acīmredzot. Mēs ar Bleiku esam ļoti līdzīgi.-
-Tu pat iedomāties nevari, cik daudz asiņu ir mircis tava brāļa rokās,- Džošua atteica,- Tu pat iedomāties nevari, cik daudz ģimenes viņš ir atstājis bez ģimenes locekļiem. Viņš pat savu māsu pārdeva.- Džošua nogrozīja galvu,- Bet mēs ar to tiksim galā. Mēs tev palīdzēsim.
-Kāpēc tā?-
-Jo tā ģimenē dara.- Džošua nopietni atteica, un mirkli ieskatījās man acīs. Tad novērsās un devās mājas virzienā, vilkdams mani sev līdzi.- Pielādē ieroci,- Džošua piekodināja un ļāva man pirmajai uzkāpt augšup pa lieveņa pakāpieniem. Izdarīju kā lūgts un uzliku roku uz kliņķa.