Šis stāsts lai kalpo jums par brīdinājumu. Ja apgūsiet to kā es, tad jūs apdraudat sevi un savu ģimeni. Es jums pastāstīšu par USB zibatmiņu, ko atradu pirms trīs dienām.
Šis stāsts lai kalpo jums par brīdinājumu. Ja apgūsiet to kā es, tad jūs apdraudat sevi un savu ģimeni. Es jums pastāstīšu par USB zibatmiņu, ko atradu pirms trīs dienām.
Es pamodos, lai dotos uz autoskolu. Kā jau katru reizi, mēs pierakstījām to, ko instruktors mums nodiktēja. Tas bija gluži kā skolā un man pavisam nepatika. Par laimi, tās bija tikai divas stundas dienā. Katra nodarbība man likās vienāda. Pēc nodarbības es vienmēr braucu mājās uz velosipēda un jutos labi tikai tad, kad biju iekārtojies mājā uz dīvāna.
Bet ne todien.
Tas bija vēss vasaras rīts un es pamodos agrāk nekā parasti. Visu nodarbības laiku man ļoti nāca miegs. Ik pa brīdim iesnaudos. Kad tā beidzās, es ar šausmām gaidīju braucienu mājās. Tās bija 30 minūtes uz velosipēda pa vairākiem ceļiem gluži kā amerikāņu kalniņos. Kalns, nogāze. Kalns, nogāze.
Es jau biju pieveicis lielāko ceļa gabalu un sāku justies patiešām piekusis. Pirmajā brīdī es to nepamanīju, līdz brīdim kad pārbraucu tam tieši pāri. Es saslīdēju un ielidoju krūmā ar ļoti nejauki saaugušiem asiem zariem. Par laimi, tiku cauri tikai ar dažiem skrāpējumiem.
Es aizgāju atpakaļ uz to vietu, kur biju sācis saslīdēt un ievēroju tur guļam kāda zibatmiņu. Pirmā doma, kas iešāvās manā prātā bija: "Kāpēc tā fleška nesaplīsa, kad pārbraucu tai pāri?"
Tik tiešām, varētu likties, ka man to vajadzēja sašķaidīt gabalos. Taču, ziņkārība guva virsroku un tagad es vēlējos uzzināt, kas tajā bija iekšā, un kāpēc tā vispār tur bija nomesta?
Pārbraucu mājās 20 minūtes vēlāk nekā parasti. Mamma bija uztraukusies un prasīja kur es biju kavējies. Es viņai pateicu, ka nokritu, un mājās atnācu ar kājām. Viņa man noticēja. Es devos augšā uz savu istabu, lai iespraustu zibatmiņu datorā. Es beidzot noskaidroju, kas uz tās bija.
Viena faila nosaukums bija "laime.TIF". Tā bija tikai bilde ar mazu meitenīti uz šūpolēm. Tas bija .TIF fails, tāpēc nospriedu, ka tas kaut kā ir bijis rediģēts. Es pamanīju, ka saules krāsa bildes fonā bija pamainīta uz vairāk oranžu, nekā dzeltenu, kaut gan bilde bija uzņemta dienas vidū. Nākamā bilde saucās "cepums.TIF". Tajā bija attēlota bilde ar piecu cilvēku ģimeni un mazo meitenīti no iepriekšējās bildes, kas rokās turēja cepumu šķīvi. Viņi izskatījās tik laimīgi. Es atradu vēl trīs bildes ar ģimenīti, un visas bija .TIF formātā.
''Kāpēc gan visas bildes ir .TIF faili?" es nodomāju.
Es nospriedu, ka tas, kuram piederēja zibatmiņa, mīlēja darboties ar fotošopu, bet nemācēja pārveidot failus. Es to apguvu fotožurnālistu kursos. Mēs ļoti bieži izmantojām fotošopu.
Kad tajā vakarā devos gulēt, man galvā iešāvās visriebīgākā ideja, ko tobrīd varēju iedomāties. ''Kas notiktu, ja es padarbotos ar šīm bildēm fotošopā, un izdzēstu ģimeni no bildēm pa vienam ģimenes loceklim?"
Es gribēju sabojāt visas bildes, lai tad, kad es atrastu cilvēku, kuram piederēja fleška, viņš būtu pilnīgā nesaprašanā. Man tas likās ļoti uzjautrinoši, tapēc es ķēros pie darba.
No rīta pamostoties, es zināju, ko darīt. Pirmā bilde manā nedarbu sarakstā bija "laime.TIF". Kad aplūkoju bildi vēlreiz, ievēroju smaidu mazās meitenes sejā.
"Uz redzēšanos!" es skaļi noteicu.
Es izgriezu viņu no bildes un aizvietoju tukšumu ar fonu. Nākamā bija ģimenes foto. Es viņus izņēmu no bildes tā, lai izskatītos, ka ir nobildēta parasta siena. Palika vēl 3 bildes.
Vienu pēc otras, es bildes rediģēju un aizvietoju katru ģimenes locekli ar fonu. Tā bildes izskatījās vienkārši pēc parku un sienu fotogrāfijām. Trešā bilde saucās ''es.TIF". Tā bija vēl viena meitenītes bilde, un šoreiz viņa smaidīja tieši kameras priekšā. Viņa izskatījās nedaudz bālāka, nekā iepriekš. Nepievērsu tam uzmanību un izgriezu viņu no bildes. Tagad foto bija tikai plika, izplūdusi siena. Ceturtā bilde bija ''vasara.TIF". Ģimenīte šajā foto bija aizbraukuši piknikā. Viņi atkal izskatījās laimīgi. Pārāk laimīgi. Tas ir, izskatījās, ka viņi smaidīja ar katru sejas muskuli. Es izdarīju, ko gribēju, un tagad bildē bija redzams pikniks bez cilvēkiem.
Pēdējā bilde saucās "atmiņas.TIF", un jau atkal tā pati ģimenīte, tikai šoreiz bija trakāk. Viņi visi izskatījās pēc spokiem. Viņi bija gandrīz pilnībā caurspīdīgi. Man tas tikai padarīja darbu vieglāku. Tagad bildē bija tā pati siena, tikai pie tās nestāvēja neviens, lai smaidītu kamerā. Manam jokam bija jābūt lieliskam. Ja vien es zinātu kā nogādāt zibatmiņu viņiem atpakaļ.
Nākošajā rītā, pamanīju mammu lasot avīzi. Ieraudzīju arī tās pirmo lapu.
PIECU CILVĒKU ĢIMENE PAZUDUSI BEZ PĒDĀM. POLICIJAI NAV PAVEDIENU.
Paķēru avīzi, kad viņa beidza to lasīt. Tur bija rakstīts: "Ģimenes kaimiņš ievēroja, ka neviens no viņiem nav nekur manāms jau vairākas stundas. Viņš piezvanīja policijai, kas māju atrada dīvaini tukšu. Nebija ne mēbeļu, ne TV, nekā. Tika atrastas tikai bildes ar tukšiem foniem, karājoties pie mājas sienām. Policijai licies, it kā viņi nemaz nebūtu pastāvējuši."
Tā nevarēja būt vienkārša sakritība. To izdarīju es. ES. Es viņus izdzēsu no eksistences. Tā bija mana vaina.
Vēl līdz šodienai dzīvoju ar smagu vainas apziņu. Es tā arī nedabūju šofera tiesības. Es nekad vairs neatvēru fotošopu.
Lūk, mans padoms - neaiztiec bildes, kuras nav tavas. Iespējams, ka tam visam būs sekas, kuras tu nemūžam nebūtu iedomājies.