Es redzēju, kā viņš paceļ nazi...19
386
0
Es biju adoptēts. Es nekad nezināju savu īsto mammu; drīzāk, es viņu zināju, bet viņa mani pameta, kad vēl biju pārāk mazs, lai atcerētos. Bet es mīlēju savu jauno ģimeni. Tā bija ļoti jauka pret mani. Mani labi baroja, es dzīvoju siltā un ērtā mājā.
Es savu māti nekad nesaucu par “Mammu” vai kā savādāk; es vienkārši saucu viņu īstajā vārdā – Jana. Bet viņu tas netraucēja. Lai vai kā, viņa bija ļoti jauka sieviete. Man liekas, ka viņa bija tā, kura ieteica mani adoptēt.
Tad vēl ir tētis. Viņa īstais vārds ir Ričards, bet es viņam nekad neesmu īsti paticis, tāpēc es viņu sāku saukt par Tēti, cerot, ka sākšu viņam vairāk patikt. Bet tas nestrādāja. Lai kā arī es centos viņu saukt, viņš nekad nespētu mani mīlēt kā viņa īsto bērnu. Tas ir saprotami, tāpēc es īpaši par to neuztraucos.
Beigu beigās ir mana māsa. Mazā Emīlija arī bija ļoti jauna, kad es tiku adoptēts, tāpēc mēs bijām ap to pašu vecumu, tomēr viņa bija nedaudz vecāka. Bet man patika domāt, ka viņa ir mana mazā māsa. Mēs bijām draudzīgāki nekā vispār kāda māsa un brālis varētu būt. Mēs bieži mēdzām būt vēlu naktī nomodā un runāt par visu, kas ienāca prātā.
Viss mainījās kādā briesmīgā trešdienas naktī. Es biju mājās iesnaudies, kad Emīlija atvēra ārdurvis. Tas, kā viņa atvēra durvis, mani pamodināja, un es nogāju lejā pa kāpnēm uz priekšnamu. Tas bija tas mirklis, kad es sapratu, ka ir trešdiena. Mana laika izjūta ir vienkārši briesmīga, es nekad nespēju atcerēties, kas par dienu ir. Bet lai vai kā, es zināju, ka šodien ir trešdiena, jo Emīlija pārnāca mājās no kora nodarbības. Viņa ienāca pa durvīm un apskāva mani, pēc viņas sekoja Jana un tēvs.
“Labi gulēji?” Jana ķircinot teica. Es neko neatbildēju.
Emīlija gāja uz mūsu istabu un es sekoju. Viņa sāka man stāstīt par savu dienu. Nu jūs zināt… parastas pusaudžu lietas. Bet es klausījos, lai viņa justos labāk. Pēc stāstījuma viņa piedāvāja paskatīties televizoru, es piekritu un ielecu dīvānā, kamēr viņa gāja pēc pults. Televizors tika ieslēgts, un mēs to skatījāmies līdz saule norietēja. Emīlija bija no tām meitenēm, kas multeņu un ziepju operu vietā skatījās visādas dokumentālās filmas par dzīvniekiem un pasauli. Es neiebildu, jo man arī patika to visu skatīties.
Palika vēls un Jana pienāca aiz dīvāna. “Emīlij, ir jau ļoti vēls. Izslēdz televizoru un ej uz istabu. Tu arī.” Viņa norādīja uz mani. Emīlija neapmierināti izslēdza programmu, kuru mēs skatījāmies, piecēlās un gāja uz mūsu istabu. Kamēr es sekoju, man visu laiku bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā.
Mēs aizgājām uz mūsu istabu un Emīlija izslēdza gaismu. Kad viņa to izdarīja, es ar acs kaktiņu manīju kādu ātru kustību, bet, kad manas acis jau pierada pie tumsas, un, mēģinot atkal paskatīties pa logu, tas, ko es redzēju jau bija prom. Bet man vienalga bija tāda kā trauksmes sajūta.
Es gulēju te, tumsā, ar neko vairāk, kā gaismu, kas nāk no lampas uz ielas. Es dzirdēju visas mazākās skaņas, kas bija aiz loga. Zariņu lūšana, lapu kustēšanās vējam līdzi, un visu to laiku es jutu tādu kā sviedru un asiņu smaku. Es turēju acis vaļā visu nakti.
Skaņas aiz loga norima, un smaka pameta manu degunu. Manas acis aizvērās.
Ne pārāk ilgi pēc tā, es jutu lielu troksni otrā mājas pusē. Es momentā biju augšā.
“KĀDS IR MŪSU MĀJĀ!” es iebļāvos un liela adrenalīna deva izgāja cauri manam ķermenim. “Mosties!” es uzmācīgi kratīju Emīliju, līdz viņa pamodās. Kad viņa piecēlās, es ātri skrēju uz vecāku istabu…
Tēvs bija miris. Viņa kakls bija atgriezts vaļā un asinis straumēm lija no tā ārā. Es ieraudzīju, ka vannasistabas durvis bija izvērtas un pie tām stāvēja vīrietis.
Vīrietis… Tas nebūtu īstais vārds, kā viņu saukt.
Viņš bija milzīgs. Viņš pagriezās un ieraudzīja mani. Tas bija brīdis, kad es viņu kārtīgi varēju nopētīt. Es to nekad neaizmirsīšu. Viņa acis bija milzīgas un pilnas ar iekāri. Viņam bija bārda, kura bija pilna ar asinīm, viņa drēbes bija netīras un sejas izteiksme bija vienaldzīga. Tikai tad es sajutu to pašu nepatīkamo sviedru un asiņu smaku.
Viņš mani ieraudzīja. Viņš mani ieraudzīja un nosmīnēja ar saviem dzeltenajiem, šķībajiem zobiem. Tas smaids mani nobiedēja. Man likās, ka es miršu, bet tad viņš pagriezās atpakaļ uz vannasistabu un nelikās ne zinis par manu klātbūtni. Es biju pārbijies un es nezināju, ko lai iesāk. Es kliedzu un raudāju. Es redzēju, kā viņš iespraucās vannasistabā, kas bija mammas vienīgā aizsardzība. Un es redzēju, kā viņš pacēla nazi, ko viņš turēja…
Un tad es dzirdēju kaut ko; es dzirdēju pēdējo lietu, ko es vispār šajā mirklī gribētu dzirdēt – Emīlijas kliedzienu man aiz muguras. Lielais briesmonis palūkojās uz mūsu pusi un ieraudzīja manu māsu. Es zaudēju prātu. Viņš piecēlās un sāka ātri virzīties uz mūsu pusi. Mana māsa apgriezās un sāka skriet, un es biju apjucis, kad viņš pagāja man garām un gāja tieši pēc Emīlijas. Kāpēc viņa joprojām bija mājā? Vai viņa nesaprata, kas te notiek un neskrēja prom? Acīmredzot nē, un tagad viņa būs mirusi un esmu palikšu viens mājā ar šo briesmīgo radījumu.
Es skrēju pēc viņiem abiem. Es biju gaidījis, ka viņš viņu nogalinās tāpat, kā pārējos no ģimenes, bet nē. Viņš sagrāba viņu aiz rokas un parāva viņu līdzi. Viņš aizvilka viņu cauri vienām durvīm… Es mēģināju kliegt un radīt tik lielu troksni, cik spēju, cerot un lūdzoties, ka kāds nāktu palīgā. Viņš nevarēja savākt viņu. Tikai ne viņu.
Kā viņš pagāja man garām, es atspiedos pret sienu un raudāju bailēs, “Kāpēc?”
Viņš neatbildēja. Tā vietā viņš uzlika brīvo roku uz manas galvas, kamēr Emīlija otrajā kliedza un raudāja, un teica “Labs puika”. Viņš atkal uzsmaidīja man un ļauni iesmējās. Es sekoju viņam līdz tām durvīm, kurām viņš vilka manu bezpalīdzīgo māsu. Viņš atvēra tās, izmeta manu māsu un aizcirta aiz sevis durvis.
Es tagad sēžu mājās ar saviem sakropļotajiem vecākiem, izbailēs trīcot un raudot. Viņš tagad ir ārā ar viņu, darot kas-to-lai-zin ko, un es nekā nevaru palīdzēt. Ja es varētu, tad es palīdzētu. Es skrietu pakaļ viņiem, bet es nevaru. Es sēžu, skatoties uz ārdurvīm. Es paskatos uz savām rokām. Ja vien es varētu atvērt durvis…
***
Ļaļa ir atpakaļ, woo. Ceru, ka atkal nepazudīšu uz vēl kādu pusgadu. 
Citi interesanti raksti manā profilā.
Tev patiks šie raksti
baigi patīk šitie rakstiņi
Izlasīju nosaukumu, nsu radās aizdomas, apskatījos autoru, - točna pati Ļaļaka ir atpakaļ ar savām labākajām krīpī pastām
...bet jā i am such a big pussy, so i will read this creepypasta tomorow in the morning
