Erceņģelis - Nodaļa: 22

Nodaļa 2

Sāpes, kas nepāriet.

''Vīrieši, varbūt jūs varētu būt tik laipni un pateikt, kur es varu atrast kādu viesnīcu?'' es nolēmu ar jautājumu viņiem novērst uzmanību. Viens no viņiem norūca:''Sīkais labāk pazūdi pirms tu kļūsti par invalīdu.'' Es piegāju tuvāk tam cilvēkam ar ieroci, un jautāju:''Zini, es dzirdēju jūsu sarunu, un vēlējos ieteikt nenogalināt viņu, jo miris cilvēks ir daudz sliktāk nekā dzīvs cilvēks, vismaz ja viņš paliks dzīvs, viņš varēs atmaksāt jūsu pasūtījumu.'' Viņš pavērsa ieroci pret mani un prasīja:'' Tev laikam patīk bāzt savu degunu citu darīšanās, vīri pieturat šito, noderētu man arī neliels treniņš.'' viņš ielika ieroci atpakaļ makstī, un divi lielie vīrieši nāca mani pieturēt. ''Tā bija liela kļūda ko tu izdarīji,'' es sacīju iesitos viņam pa žokli ar labo roku un iesitot pēc tam ar kāju pa viņa celi, tagad viņš gulēja pie zemes, viņam žoklis bija lauzts un celis izsists no vietas.

Viens no izsitējiem mani noķēra, bet spēcīgs sitiens pa viņa elkoni un tas bija izsists no vietas, pēc tam sekoja sitiens pa viņa kājstarpi un tad ar elkoni spēcīgs sitiens pa viņa galvu, un viņš jau gulēja bezsamaņā.

Trešais izsitējs man iesita pa krūtīm un no viņa sitiena es nokritu pie zemes, viņš man taisījās iespert pa galvu, bet es ātri piecēlos un iesitu viņam pa kaklu, viņš nevarēja ievilkt elpu, un nokrita ceļos, es viņam piegāju no muguras paņēmu viņa galvu, un pagriezu to, salaužot viņam sprandu, un viņš nokrita miris.

Pirmais izsitējs bija pa to laiku izvilcis ieroci, un viņš izšāva visu aptveri manā virzienā, bet par laimi lielākā daļa lodes man netrāpija, viena man trāpija plecā un otra tricepsā, abas kreisajā rokā. Viņš spieda vēlreiz un vēlreiz ieroča gailīti ''Click, click, click.. Nekas nenotiek tev lodes beidzās,'' es sacīju pieejot viņam tuvāk, '' tev noderētu mācīties kā šaut, bet ja tu man neatbildēsi uz vienu jautājumu, tev tāda iespēja nebūs.''

Es paņēmu viņa galvu savās rokās un jautāju:''Kas tevi sūtīja?'' Viņš neatbildēja, es viņam lēni spiedu acis un jautāju vēlreiz:''Kas tevi sūtīja?!'' Viņš centās kaut ko teikt, bet asinis viņa mutē smacēja viņu nost, un mana roka sāpēja, ''runā skaļāk,'' es sacīju.

Viņš beidzot caur savām asinīm ar ko viņš bija aizrijies pateica:''Ej ellē''

''Man patīk tas ka tu nepadosies, bet žēl ka tava atbilde ir nepareiza,'' to es pateicu ietriecot viņa galvu blakus mājas ķieģeļu sienā. Es pamanīju nazi viņa zābakā, es izvilku to, tas bija spīdīgs, un es nolēmu nazi ietriekt viņa partnera sirdī, un tagad mans nelielais darbs bija pabeigts šie izsitēji ir miruši, un mans ''draugs'' arī ir miris, pāris lodes kas tika šautas manā virzienā trāpija viņam krūtīs.

Es nolēmu nedaudz paskatīties, kas tad īsti bija mana drauga mašīnā, un es tur pamanīju kaut ko interesantu, tur bija ierocis, atvēris mašīnas durvis, es izņēmu ieroci, tas bija visparastākais Glock ierocis. Es nedaudz svārstījos, bet izdzirdot policijas sirēnas es paņēmu to ieroci, un devos nakts tumsā, mana sašautā roka mežonīgi sāpēja, un asiņoja, es nolēmu iegriesties vietā, kur policisti nemeklētu sašautu cilvēku, veterinārajā klīnikā, kā par brīnumu bija jau 5 no rīta, un es biju pavisam netālu no veterinārās klīnikas kas strādā visu diennakti, aizgājis līdz turienei es noslēpu ieroci cik vien labi varēdams manā jakas kabatā, es asiņoju un cik nopratu tad viena no lodēm ir izgājusi cauri rokai, un man vajadzēja apturēt asiņošanu. Iegājis vetklīnikā es viņiem nosviedu uz galda 150€ un pateicu, lai iedod marli, pinceti, adatu un diegu, ar ko aizšūt ievainojumu, viņa bija pārsteigta, un redzēja ka es asiņoju viņa tomēr nolēma palīdzēt man nevis zvanīt policijai. Viņa man iedeva visu ko prasīju, es apkopu savu ievainojumu cik vien labi varēdams, bet viņa tikai noraudzījās pārsteigta. Es zinu ka viņa vēlējās jautāt kas pie joda es esmu un kāpēc es esmu šašauts, bet viņa nejautāja, varbūt viņa redzēja ieroci manā kabatā? Varbūt viņa vienkārši bija pārāk uztraukta, lai ko jautātu?

Es nezinu, bet viņa man iedeva arī pretsāpju zāles, un tikai pateica, lai es tās iešpricēju pirms gulēšanas. Es pateicu paldies, un aizgāju prom no turienes, atpakaļ naktī.

Es atgriezos mājās pus septiņos no rīta, visa māja bija klusa, es atcerējos par ieroci, es izvilku magazīni, un redzēju ka tā ir pilna ar hollowpoint lodēm. Es ieroci paliku zem dīvāna, kur neviens nemeklētu, un novilku savu jaku, tā bija ar asinīm, es to iemetu miskastē, un pirms aizgāju gulēt ielaidu sev sašautās rokas vēnā vienu šprici ar pretsāpju zālēm, un es aizmigu.

Sapnis.

Es atveru acis, un redzu trīs būtnes, viņi čukst. Es dodos tuvāk viņiem, es dzirdu ko viņi saka, bet tā ir nesaprotama mēle manām ausīm. ''Kas jūs esat?''es jautāju.

Viņi kaut ko saka, bet es nesaprotu ko. Es sāku just manā rokā mežonīgas sāpes, bet tās nepāriet, es paskatos uz manu roku, bet tās tur nav, es paskatos uz manu otru roku tā ir ar asinīm, kāds kliedz manu vārdu tālumā. Es to atpazīstu, tās ir divas balsis, viena no tām ir Jāņa balss, bet otru es nezinu. Es jūtu sitienu pa krūtīm, bet es neredzu sitēju, es jūtu spēcīgāku sitienu pa krūtīm, viss kļūst melns, es redzu Jānīti atkal mēness gaismā. Viņš pieceļas pienāk pie manis un saka:''Mosties.. Tev ir jāmostas..'' es pamanu ka viņam rokā ir ierocis, ko es izvilku no tās mašīnas,viņš raudot turpina,''piedod, bet tev ir jāmostas... Tagad'' Noskan šāviens, es jūtu asinis izplūst no mana ķermeņa. Es nokrītu.