Pudele jau bija tukša, un mēs lēnām gājām uz manām mājām, kad bijām nokļuvuši manās mājās jau bija vēls vakars ap kādiem 8 vakarā, māte jau izdzirdēja ka es aizveru ciet durvis un jau nāca prasīt ko tik vēlu es esmu mājās, bet pamanījusi ciemiņu viņa neko neteica, tikai aizgāja uz virtuvi, es sapratu ka man jāaiziet pie viņas, bet es sākumā nolēmu tikt galā ar Jāni, es viņu uzvedu augšā uz manu istabu un teicu, lai viņš atpūšas. Es aizvēru ciet durvis un nogāju lejā uz virtuvi, māte bija noraizējusies un dusmīga, viņa sacīja:'' Kapēc tu necēli telefonu kad es tev zvanīju?! Un kāpēc atkal tas Bambiķeļu dēls ir šeit? Kāpēc tu esi piedzēries?'' Es viņai atbildēju:''Bet tu man nezvanīji...'' taustīdams savas kabatas pēc telefona, es atklāju ka esmu to nozaudējis,'' Telefons laikam izkrita jūrmalā kāpās..'' es nemaz negrasījos atbildēt par to ka es iedzēru, bet es pastāstīju viņai par Jāni, kas ar viņu noticis, protams nesakot ko viņa tēvs ir izdarījis, un pateicu ka viņš paliks pie mums pāris dienas. Tad māte pamanīja manu sagriezto roku un sacīja paņemot aptieciņu no atvilknes:''Kas tad tev apskādēja roku? Nāc šurp tulīt notīrīsim un aptīsim to.'' Es jau biju aizmirsis par to ka mana roka bija asinīs, asinis jau bija sakaltušas, un tagad atceroties tā sāka mežonīgi sūrstēt un sāpēt. Es ātri piegāju pie izlietnes un sāku to mazgāt, pamanot ka tur ir stikla gabali no tās glāzītes, kas saplīsa manā rokā. '' Mammu vari lūdzu aiznest Jānim kādu krūzīti tējas? Es pats tikšu galā ar savu roku,'' es sacīju. Viņa sataisīja tēju un aiznesa to Jānim, kas atradās manā istabā. ''Sasodīts.. Es viņu nogalināšu.. Es nogalināšu to sasodīto pedofīlu. Es viņam sirdi izraušu no ribām.. Es viņam noraušu viņa pautus un iebāzīšu viņam tos rīklē..'' es klusām teicu velkot no savas rokas kārtējo stikla gabalu.
Šī nebija pirmā reize, kad Jānis paliek pie manis, sākumā tā bija vienkārsi draudzība, bet tagad es viņam esmu vairāk kā lielais brālis pie kā viņš var nākt jebkurā laikā un uzticēties man.
Veselu pusstundu es centos sataisīt savu roku, un kad beidzot biju pabeidzis nolēmu nedaudz uzpīpāt, jo roka sasodīti sāpēja, bet es nolēmu uziet apraudzīt Jāni. Es aizgāju uz savu istabu un klusi atvēru durvis, domādams ka viņš guļ, bet patiesībā viņš negulēja, viņš sēdēja un skatījās pa logu un klausījās manu mūziku, viņam patika mūzika ko es reizēm mēdzu ierakstīt. Es viņam reiz iedevu disku līdz uz mājām, lai viņš klausās, bet viņa tēvs saplēsa disku un izsvieda to pa ārā.
Viņš pamanīja ka es esmu ienācis istabā, un pagriezās pret mani. Istabā nebija aiztaisīti aizskari, un ārā spīdēja pilnmēness, un viņš izskatījās tik nevainīgs un trausls.
Es piegāju pie loga un attaisīju to, istabā ienāca patīkamais vasaras nakts dzestrais gaiss,
Es nosēdos uz palodzes un vēroju Jāni. Mēs skatījāmies viens otram acīs un nerunājām vienkārši vērojām viens otru. Es paskatījos uz pulksteni un jau bija 3 naktī, es nolēmu ka noderētu pagulēt, un pievēru logu un aiztaisīju aizskarus. ''Jāni.. Tev noderētu izgulēties..'' es sacīju, kamēr viņš cēlās augšā, ''..tu vari droši gulēt manā gultā, man ir jāaiziet izdarīt viena lieta.'' Es iededzināju sveci, lai nebūtu tik tumšs. Es zināju ko es darīšu, bet es negribēju teikt mazajam Jānītim, jo tas salauztu viņa sirdi. Starp mums abiem nebija nekādu noslēpumu. ''Es drīz būšu atpakaļ,'' es sacīju paņemdams savu ādas jaku un paņemdams pāris banknotes no skapīša, un savus cimdus, kuri bija speciāli uzšūti, lai man būtu ērti un pat vajadzības gadījumā varētu salauzt kādam idiotam degunu. Ja pareizi atceros, tad es ar Jānīti iepazinos pirms pāris gadiem, kad lielie puikas apcēla viņu un es vienkārši piegāju pie viņiem un laipni pateicu, lai viņi izbeidz, protams kā visi huligāni viņi neklausijās un man nācās viņiem salauzt pāris kaulus, kopš tā laika neviens viņu skolā neaiztiek.
Izgājis ārā es atkal atcerējos par to ka man vajag uzsmēķēt, un es atkal piešķīlu škiltavas un aizdedzināju cigareti. Izpīpēdams cigareti es jau biju nolēmis kur doties. Sākumā jāapciemo sens draugs un jāpaskaidro viņam situācija ar Jānīti, varbūt viņš varēs palīdzēt. Es ejot uz Partinsona ielu vēroju apkārtni, un kārtējo reizi redzu korompētos policistus, kas atkal sit kādu nevainīgu pusaudzi, protams es nevēlos tikt iesaistīts, tāpēc es nogriežos tuvākajā šķērsielā. Beidzot pēc ilgas iešanas es nokļūstu partinsona ielā, un jau aiz stūra dzirdu pāris cilvēku rūkoņu, tā nav policija, bet gan nokaitināti noziedzinieki, kas nolēmuši apciemot manu draugu. Es dodos tuvāk, un redzu trīs lielas miesasbūves vīriešus, divi no tiem tur manu draugu un trešais viņu sit un kaut ko prasa par pēdējo pasūtījumu. Es vēroju viņus, un pēkšņi viens no tiem kas turēja manu ''draugu'' ir izvilcis ieroci, es nolēmu iet iepazīties ar šiem jaunajiem cilvēkiem.
